Tas tika darīts ar mērķi, lai institūcijas nodarbotos ar satura radīšanu, nekustamo īpašumu pārvaldīšanu, uzturēšanu un remontēšanu uzticot šīs jomas profesionāļiem. Taču realitāte ir citāda - bieži ar apsaimniekošanu joprojām nodarbojas paši ēku lietotāji. Viņu kompetence to darīt gan atsevišķos gadījumos tiek apšaubīta.
Virzoties uz ideju par vienotu apsaimniekotāju, valdība vadījās pēc vairākiem apsvērumiem, tajā skaitā bija plāns, ka kultūras iestādes pakāpeniski pāries uz nomas attiecībām ar VNĪ un tām papildus no valsts budžeta piešķirs nomas maksai nepieciešamos līdzekļus. KM valsts sekretāra vietniece kultūrpolitikas jautājumos Dace Vilsone atzīst, ka, lai gan pagājuši teju desmit gadi, nauda nomas izdevumu segšanai nekad nav iedalīta, līdz ar to VNĪ neveidojas uzkrājumi ēku apsaimniekošanai, savukārt KM vai ēkas lietotājiem pašiem jārod finansējums neatliekamiem ēkas remonta izdevumiem. «Ilgstoši turpinoties šādai situācijai, arvien vairāk iestāžu vadītāji, kas ikdienā nodarbojas ar savu ēku uzturēšanu, izsaka prasību nodot ēkas atpakaļ un turpmāk neizmantot VNĪ apsaimniekošanas pakalpojumu,» norāda D. Vilsone. Šobrīd starp KM padotības iestādēm, kapitālsabiedrībām un VNĪ ir noslēgti apsaimniekošanas-lietošanas līgumi, kuru ietvaros VNĪ veic maksājumus - nekustamā īpašuma nodokli par zemi un ēku apdrošināšanu -, pēc tam iesniedzot rēķinus KM padotības iestādēm. Pamatā ēku apsaimniekošanu jau tagad veic KM kapitālsabiedrības ar saviem personāla resursiem.
Nu kā risinājumu Finanšu ministrija valdībā iesniegusi rīkojuma projektu, kas paredz, ka Valmieras Drāmas teātris, Dailes teātris, Latvijas Leļļu teātris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris savas telpas varētu saņemt bezatlīdzības lietošanā. Taču VNĪ valdes loceklis Andrejs Milzarājs šim lēmumam ilgu nākotni neredz: «Ministru kabineta lēmums par teātru ēku un Lielās ģildes nodošanu bezatlīdzības lietošanā ir tikai kā pagaidu juridiskais noregulējums, jo citādi šādas attiecības nepieļauj Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums. Ilgtermiņā, manuprāt, vienīgais pareizais piegājiens tomēr ir rast nepieciešamo finansējumu nomas attiecību veidošanai, kas ļaus pienācīgi un plānveidīgi uzturēt šos īpašumus labā tehniskajā kārtībā, veidot nepieciešamos finanšu resursu uzkrājumus, lai neveidojas situācija, kad tikai pēc Būvniecības valsts kontroles biroja apsekojuma un negatīva atzinuma tiek «dzēsts ugunsgrēks».»
Gadījumā, kad ēkas apsaimnieko paši tās lietotāji, neviļus rodas jautājums par to kompetenci atsevišķu lēmumu pieņemšanā. Piemēram, SestDiena vēstīja, ka profesionāļi apšauba Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) tīrītāju kvalifikāciju. Par iepirkumu komisijas kompetenci un uzvarētāju atbilstību no malas grūti spriest, tomēr nopietnas bažas raisa ne vien jau plaši apšaubītā ēkas tīrīšanas līdzekļu izcelsme un izmaksas, bet arī alpīnistu izmantotais inventārs. Nozares profesionāļiem nav skaidrs, kā KM šo pilnsabiedrību «izlaida cauri», un viņi norāda, ka Gaismas pils tīrītāji pieļauj pat ļoti rupjus drošības pārkāpumus. KM atrunājas, ka LNB ēkas apsaimniekošanu veic bibliotēkas saimniecības departaments, kurā esot kvalificēti speciālisti un arī darba drošības inženieris, un jumta tīrītāju darbībā neesot konstatēti pārkāpumi.
VNĪ konkrēto gadījumu nekomentē. Lai gan acīmredzams, ka visus valsts īpašumus nodot vienās rokās, kā to plānoja darīt jau agrāk, būtu loģisks solis, A. Milzarājs tomēr uzsver, ka ar šābrīža VNĪ administratīvajiem resursiem nepietiekot, lai ievērojami palielinātu pārvaldāmo objektu skaitu. Tomēr ir ieviesta un tiek pilnveidota kvalitātes vadības sistēma un jaunu objektu pārvaldīšana vajadzības gadījumā tiktu atbilstoši saplānota, paliekot vienīgi jautājums par finansējumu. VNĪ pārstāvis uzsver, ka iestādes patlaban pašas nodrošina to lietoto īpašumu uzturēšanu tādā līmenī, kādā attiecīgajā periodā var, taču diemžēl īpašumu stāvoklis ar katru gadu pasliktinoties, jo nepieciešamie ieguldījumi, lai ēkas pilnvērtīgi uzturētu, netiekot veikti.