Skolotājs zina labāk
«Mēs neiebildām pret darbalaiku, bet gan pret to, kā tiek organizēts darbalaiks,» sarunā ar Dienu stāsta Norvēģu izglītības arodbiedrības Finmarkas atzara valdes loceklis un skolas direktors Bjornars Mjoens. Streika sākumā 1. jūlijā protestā piedalījās vien 36 arodbiedrības biedri Bergenas pilsētā, turpretim augusta beigās, kad atsākās mācības, un septembrī streikotāju skaits sasniedza jau 9000 skolotāju. Šāda aktivitāte nepalika bez rezultāta - septembrī tika panākta vienošanās un skolotāji atgriezās darbā.
Streika iemesli meklējami faktā, ka valdība vēlējusies mainīt to, kā tiek organizēts pedagoga darbs. «Mums ir septiņarpus stundu dabadiena, un darba devējs vēlējās, lai skolotājs visu šo laiku pavada skolā. Bet, mūsuprāt, skolotājam nav vajadzības visas septiņarpus stundas būt skolā,» Dienai skaidro Aruts Holgers Jensens, kurš arodbiedrībā pārstāv bērnudārza audzinātāju grupu, un min piemēru: «Vecāki bieži zvana skolotājiem vai grib tikties vakaros pēc darba, bet, ja skolotājs ir nostrādājis savu darbadienu skolā, tad viņš pēcpusdienā nevar satikties ar vecākiem un nesanāk sniegt konsultācijas skolēniem.»
Šoreiz runa nav bijusi arī par finansējumu, bet gan par skolotāju profesionālo autonomiju. Šī iemesla dēļ streika rīkotāji to uzskata par īpašu, jo dažādas protesta formas saistībā ar atalgojumu Norvēģijā nav bijis retums. Kā atzīmēja B. Mjoens, vidējā skolotāju alga gadā Norvēģijā ir gandrīz 54 000 eiro, bet vērā jāņem nodokļi un dzīves dārdzība. Reti ir gadījumi, ka skolotājs strādātu vairākas slodzes. Tomēr, neskatoties uz diezgan lielo atalgojumu, jaunu pedagogu trūkst arī Norvēģijā. «Sliktākajā scenārijā 2030. gadā mums trūks 30 000 skolotāju. Par to ir nepieciešams runāt. Tas arī bija viens no šī streika ieguvumiem - nodrošināt labākus darba apstākļus. Tagad mums ir jauna valdība, kura sola, ka uzlabos skolotāju darba apstākļus, bet nu redzēsim, vai tie nav tikai vārdi,» uzsver A. H. Jensens.
Arī kaimiņos
Citu valstu pedagogu streiku pieredze gan nav jāmeklē tālu. Patlaban medijos izskanējušas ziņas, ka Lietuvas skolotāji novembrī sola rīkot streiku. Skolotāji vēlas, lai tiktu atjaunota pirmskrīzes līmenī nauda, kas seko skolēnam, kā arī bāzes atalgojums mēnesī un lai pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu algas tiktu pielīdzinātas vispārizglītojošo skolu skolotāju algām. Tāpat mērķis ir līdz 2015. gada 1. septembrim radīt labvēlīgus apstākļus, lai skolotāji varētu saņemt pensiju no 55 gadu vecuma. Streiks gan nav plānots ilgs - ja pedagogu prasības netiks ņemtas vērā, 13. novembrī skolotāji nenoturēs divas pirmās stundas.
Turpretī Igaunijā pedagogu streiks noticis pirms 2012. gadā. Tas ildzis trīs dienas, un piedalījušies vairāk nekā 16 000 pedagogu. Iemesls tam bijis nepietiekamais pedagogu atalgojums.
Vērtējot neseno Norvēģijas pieredzi, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja Ingrīda Mikiško Dienai atzīmēja, ka līdzīgi būtu jārīkojas arī Latvijā, jo šī brīža situācija pirms jaunā budžeta pieņemšanas ir satraucoša. Kaut arī notikušas divas izglītības darbinieku akcijas un astoņas partijas ar arodbiedrību ir parakstījušas vienošanos par pakāpenisku pedagogu atalgojuma paaugstināšanu, pašreiz izglītība neparādās valdības prioritāšu sarakstā. Izskanējušas arī ziņas, ka, nepiešķirot papildu līdzekļus izglītībai, var nākties atkāpties jau no iepriekš pieņemtiem lēmumiem.
I. Mikiško arī norāda, ka Rietumeiropas valstīs tas, ka izglītības darbinieki pastāv par savām tiesībām, nav nekas ārkārtējs, tomēr Austrumeiropā tā vēl nav ierasta prakse. Tomēr aizvien vairāk parādās piemēri, ka skolotāji ir gatavi celties un streikot.
F pilnu interviju ar B. Mjoenu un A. H. Jensenu lasiet portālā Diena.lv.