Neatkarīgi no vērtētāja attieksmes pret konkrēto cilvēku viegli pamanīt, ka Valsts prezidenta publiskā retorika dažu mēnešu laikā ir attīstījusies, un, ja ņem vērā, ka runa ir par valsts pirmo amatpersonu, tas - pieņemot, ka retorika kaut ko liecina par reālo savas vietas apzināšanos un nodomiem, - ir interesanti.
Par aplūkojamo tekstu izvēloties Vējoņa uzrunu pagājušās nedēļas nogalē 2. Vislatvijas reģionālo uzņēmēju biedrību kongresā, iezīmējas trīs virzieni.
Mazsvarīgākais ir tas, ka cilvēks, kā mēdz teikt, ir iejuties un sajuties svarīgs. Pēdējo publisko uzrunu ietvaros var pamanīt, ka Vējonis par sevi izsakās kā par «valsts simtgades patronu», kas, protams, ir komiska lietvārda «svinību» izlaišana. Valsts simtgadei kā tādai patrona nevar būt. Tomēr Vējonis savu patrona statusu uztver ļoti nopietni un kongresā aizrunājās līdz tam, ka simtgade «būs vienreizēja iespēja nonākt pasaules uzmanības centrā». Protams - ja tāds patrons... Tomēr tas viss vismaz pagaidām ir diezgan nekaitīgi.-
Otrs virziens būtu prezidenta konkrētie priekšlikumi. Par laimi, tādi ir. Tiesa, kongresā paustais priekšlikums daļu no uzņēmumu ienākuma nodokļa novirzīt pašvaldībām, kuru teritorijā konkrētie uzņēmumi darbojas, nav nekas jauns, un nav skaidrs, ko darīt ar tiem uzņēmumiem, kuri strādā vairākās pašvaldībās. Tikpat strīdīga ir versija par modeli «kur uzņēmums reģistrēts», jo tad objektīvi lielākās ieguvējas būtu jau salīdzinoši spēcīgās pašvaldības, tātad atšķirības starp reģioniem padziļinātos. Lai kā arī būtu, var nojaust, ka Vējoņa «tekstos» ir zināms konkrētības īpatsvars, nevis 100% pašsaprotamu atziņu šķīdums. Arī labi.
Trešais un svarīgākais virziens ir prezidenta centieni saprast savu vietu varas vertikālē iepretī izpildvarai un Saeimai. Kongresā aplausus izpelnījās Vējoņa paziņojums, ka «nākamā gada budžetam ir jābūt pēdējam», kas tiek izstrādāts un pieņemts ar tik lielu sociālo partneru neapmierinātību fonā. No vienas puses, tas izklausās pēc nepatīkama populisma, jo prezidenta pilnvarās nav nekā tāda, kas ļautu viņam dot tik kategoriskus solījumus. No otras puses, lai gan no ilggadēja ministra mutes skarbā kritika bijušajiem kolēģiem izklausās mazliet liekulīgi, var jau būt, ka Vējonis - tieši savas pamatīgās pieredzes izpildvarā dēļ - tiešām vēlas aktīvi līdzdarboties un ietekmēt ekonomisko politiku. Tad būtisks ir jautājums par formu, kādā šī ietekmēšana reāli var notikt (domāju, ka vēlējumi un kritika runu, interviju ietvaros kritizējamiem naktsmieru nelaupa...). Un tad savukārt mēs nonākam līdz pieļāvumam, ka Vējonis ir ieinteresēts (lai gan viņš to noteikti noliegtu) valdības «restartā», jo, izsakot savu vērtējumu par kandidātiem uz ministru un premjera posteņiem, viņš šādi arī varētu veicināt to, lai posteņos nonāk cilvēki, ar kuriem viņam ir līdzīgs skatījums uz izpildvaras aktuālākajiem uzdevumiem. Paralēli prezidentam ir likumdošanas iniciatīvas iespējas, tomēr, lai tās saņemtu nepieciešamo Saeimas atbalstu, Vējonis nedrīkst pārāk sanīsties ar parlamentā pārstāvētajām politiskajām grupām. Delikāta situācija.