Vides zinātnes doktorantes Vaira Obuka un Karina Stankeviča un ķīmijas zinātnes doktore Zane Vincēviča-Gaile kopā darbojas pie idejas SaproGlue attīstības, lai tā pārtaptu par ekoloģisku alternatīvu tirgū pieejamām videi un cilvēka veselībai kaitīgām līmvielām. Par idejas attīstību stāsta Vaira.
Kā nonācāt līdz sapropeļa pētniecībai?
Jau bakalaura studiju otrajā gadā zināju, ka gribu pētīt un veidot videi draudzīgus materiālus, izmantojot Latvijā pieejamus resursus. Konsultējoties ar profesoru Māri Kļaviņu par iespējamo bakalaura darba tēmu, viņš ieteica pamēģināt izmantot sapropeli kompozītmateriālu veidošanā. Sapropelis Latvijā pētīts jau XX gadsimta vidū kā resurss, kas izmantojams kā dabīgs mēslojums lauksaimniecībā un arī kā saistviela. Tādējādi pirmos eksperimentus kompozītmateriālu izveidē īstenoju bakalaura darba izstrādes laikā, kad izveidoju materiālu paraugus no zāģskaidām, kūdras un sapropeļa. Ideja tika attīstīta sadarbībā ar speciālistiem no Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes laboratorijām, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātes, kā arī Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedras un institūta pētniekiem. Savus pētījumus turpināju arī maģistra darba ietvaros. Zaļo tehnoloģiju inkubatora ietekmē man izveidojās komanda kopā ar Karinu un Zani un radās doma par SaproGlue kā inovatīva produkta izveidi un attīstību nākotnē.
Pēc pētniecisko darbu veikšanas tapa ideja, ko nodēvējāt par SaproGlue. Kas slēpjas zem šī nosaukuma?
Idejas pamatā ir videi draudzīgas līmvielas izstrāde no organiskajiem ezera nogulumiem - sapropeļa. Videi draudzīga līmviela, iegūta no sapropeļa, kompozītmateriālu izstrādē ir izmantojama kā dabiska saistviela, kurai piemīt augsta spēja salīmēt un noturēt veidojuma formu. Tā ir ekoloģiska alternatīva tirgū pieejamām videi un cilvēka veselībai kaitīgām līmēm. Izmantojot sapropeļa līmvielas īpašības, var veidot kompozītmateriālus ne tikai no koksnes, bet arī no citiem resursiem, piemēram, kūdras un tādiem rūpniecības vai lauksaimniecības blakusproduktiem kā zāģskaidas, koksnes putekļi, salmi, kaņepju spaļi u. c.
Vai un kā vēl var izmantot sapropeli citiem mērķiem?
Sapropeļa resursu daudzums un tā plašās izmantošanas iespējas padara to par valsts mēroga stratēģisku dabas resursu Latvijā; tā pārstrādes produktus var eksportēt visā pasaulē. Lauksaimniecībā, dārzkopībā un mežsaimniecībā sapropeli izmanto augsnes mēslošanai un augsnes uzlabošanai, lopkopībā tas kalpo kā piedeva dzīvnieku barībai. Sapropelis ir izmantojams arī kā izejmateriāls ķīmijas un celtniecības industrijā, piemēram, kā izejviela koagulantu ražošanai, un pat medicīnā, fizioterapijā un kosmetoloģijā kā ārstnieciskās dūņas.
Kur visvairāk sapropelis iegūstams? Vai jebkurā valstī, vai tikai noteiktos reģionos, noteiktās ūdenstilpēs?
Sapropelis ir izplatīts resurss visā pasaulē. Visintensīvākā sapropeļa veidošanās un uzkrāšanās ūdenstilpēs ir raksturīga Āzijas un Eiropas mērenajai klimata joslai (piemēram, Krievija, Skandināvijas pussala, Francija, Vācija, Polija, Baltijas valstis, Baltkrievija un Ukraina) un Ziemeļamerikas kontinenta Lielo Ezeru reģionam (Kanāda un Amerikas Savienotās Valstis). Latvijā sapropeļa resursi ir pieejami lielos apjomos. Latvijas ezeros aplēstais sapropeļa daudzums, ko novērtējis Valsts ģeoloģijas dienests, pamatojoties uz Latvijas ezeru izpētes rezultātiem, ir 700-800 miljoni m3, bet sapropeļa krājumi purvos sasniedz 1,5 miljardus m3. Kopējie sapropeļa resursi Latvijā sasniedz aptuveni divus miljardus m3. Līdz ar to ir svarīgi rast praktisku pielietojumu sapropeļa izmantošanai. Jāņem vērā, ka dažādās ūdenstilpēs ir sastopami dažādi sapropeļa veidi, tāpēc būtiska ir sapropeļa resursu izpēte. Viena no mūsdienu vides problēmām ir ezeru aizaugšana jeb eitrofikācija, kad ūdenstilpē, palielinoties biogēno elementu (galvenokārt slāpekļa un fosfora savienojumu) koncentrācijai, ievērojami palielinās bioloģisko procesu intensitāte, kas vispirms novērojama kā aļģu, pēc tam kā ūdensaugu attīstība. Intensīva organisko vielu uzkrāšanās var novest pie ievērojamas ūdens kvalitātes pasliktināšanās. Eitrofikācijas process, piemēram, samazina skābekļa koncentrāciju ūdenī, izraisot zivju smakšanu, kā arī samazina ezeru ainavisko vērtību, ezeriem aizaugot. Lai veicinātu ilgtspējīgu ezeru apsaimniekošanu, viens no variantiem ir sapropeļa izsmelšana no ezeriem, tādējādi palēninot ezeru aizaugšanu.