Izskatās, ka Ēģiptes revolūcija beigsies ar to, ar ko tai arī loģiski bija jābeidzas - ar islāmistisku, diktatorisku režīmu, kurš savās izpausmēs ir daudz stingrāks un radikālāks nekā padzītā bijušā prezidenta Hosnī Mubaraka izveidotais. Kaut kas līdzīgs notiek arī citās tā sauktā Arābu pavasara skartajās valstīs, Lībijā, kur pēc Muammara Kadāfi gāšanas un sadistiskās slepkavības iestājies nekas cits kā haoss, un nu, šķiet, arī Turcijā.
Vienā mirklī uz ielas, bez pamatīgas, līdz pēdējam izkoptas, ticībā balstītas ideoloģijas un labi organizētas iekšējās struktūras, dzimušas revolūcijas patiesībā nav nekādas revolūcijas un tām nav nākotnes. Tās nenāk ar vīziju par labāku valsti un godīgākiem spēles noteikumiem, tās baro naids pret visu esošo un vēlme vienkārši ārdīt. Tām jau šūpulī ir ielikta neizdošanās, sagrāve un valsts atmešana attīstībā par daudziem gadiem atpakaļ.
Un šādam liktenim tiks lemtas arī visas nākamās šāda veida «revolūcijas», lai kurā pasaules nostūrī arī tās notiktu. Jo pasauli labāku nevar darīt nejaušu, visbiežāk gadiem vienkārši dīkdienībā dzīvojušu cilvēku bars, bez harismatiska, idejai ticoša līdera un plāna, ko darīt pēc nīstās varas gāšanas. Jo būsim godīgi - vairums mūsdienu revolucionāru patiesībā nav nekādi revolucionāri. Tie labākajā gadījumā ir algotņi (ja runa ir par kara darbību) vai rietumos labu izglītību ieguvuši, bet no ikdienas realitātes ļoti tālu esoši indivīdi (ja runa ir par protestu kurinātājiem), bet sliktākajā - vienkārši ļaudis, kuri nestrādāja pie esošās varas un pat negrasās strādāt arī pie jaunās (ja runa ir par tiem, kas pamatā iziet protesta demonstrācijās un demolē pilsētas). Viņus nevieno, nekad nav vienojusi un nekad nevienos nekāda kopīga ideoloģija, un daudziem no viņiem notiekošais ir tikai vieglprātīga spēle ar pašu likteņiem.
Pārmaiņas ir iespējams panākt tikai tad, ja ir izstrādāts labs plāns, kuram tic pietiekami liels daudzumus cilvēku. Turklāt šī plāna izstrāde nav vienas dienas jautājumus, iespējams, tā sagatavošanai nepieciešami pat gadi. Un, ja tā būs īsta, dzīvotspējīga ideja, to nenogalinās ne režīma specdienesti, ne opozicionāru vajāšanas.
Vienlaikus šādas bezjēdzīgas un destruktīvas «revolūcijas» acīmredzot turpināsies visā pasaulē. Ir pietiekami liels daudzums cilvēku, kam šāds haoss ir izdevīgs, un tikpat daudz to, kas jūsmo par iespēju ieriebt varai, pat nepadomājot par to, kas notiks tikai piecas minūtes pēc tam. Vai ir iespējams kaut ko darīt, lai sekas šādām rotaļām ar veselu tautu un valstu likteņiem nebūtu tik traģiskas? Pasaules valstu vadībām būtu jāspēj pašām piedāvāt spēcīgas ideoloģijas un idejas, savukārt sabiedrībām kritiskāk pieiet dažādiem izrādīties kāriem provokatoriem, kuri pēc tam, kad varas gāšanas sekas patiešām būs iestājušās, pazudīs, priekšplānā ļaujot iznirt jau pavisam citiem cilvēkiem.