Uzrunāta Ingrīda atceras: «Sašiņš, kā mēs visi viņu Mākslas akadēmijā saucām izpalīdzīgā un mīlīgā rakstura dēļ, par lepno virsrakstu bija sapīcis, jo savā būtībā viņš ir ļoti vienkāršs un kautrīgs cilvēks. Taču es no uzrakstītā neatkāpjos - Leonardo bija daudzpusīgs un arī godājamos gados radīja spilgtas vērtības. Savu 80 gadu jubileju Sašiņš atzīmēja ar 10 gleznu ciklu - katrai desmitgadei viņa glezna. Zinātkāre un pētīšanas gars, un fundamentālās zināšanas - bez tā mākslinieks nav ķēries ne pie viena sava darba.»
Neizsakāmi bagāts
Mākslinieka dzīvesbiedre Karīna otrajā stāvā uzklājusi kafijas galdiņu. Man gan šķiet, ka šaurās kāpnes ir diezgan nedrošas, bet mākslinieks smej - te cauru dienu notiek kustība augšup lejup, jo mājā dzīvo viņš ar Karīnu, viņu meita Daniela ar meitām. Te katrs dēlītis savs, viss pierasts, tāpēc neviens nav nokritis. Mākslinieks lepns: «Man ir dēls, arī Aleksandrs Stankevičs, viņam seši bērni, meitai Danielai - trīs meitas, bet ar Karīnu nākamgad svinēsim kopdzīves 60 gadu jubileju!»
Aleksandra Stankeviča darba spējas ir apbrīnojamas. XX gs. otrajā pusē un XXI gs. pašā sākumā mākslinieks augstā kvalitātē strādāja glezniecībā, grāmatu grafikā, plakātā, interjera mākslā. Katrs viņa darbs bija kultūras dzīves notikums.†«No jaunības mani interesēja Latvijas vēsture. Mākslas akadēmijas kursa darbs un diplomdarbs bija par senlatvieti (Ar uguni un zobenu - 1956. g.).†Toreiz par latviešu tēmu neko nevarēja taisīt, bet man darbā bija arī krustnesis, kas nomests no zirga. Atceros, kā uz diplomdarba aizstāvēšanu atbrauca eksāmenu komisija no Maskavas. Pirmo reizi, aizstāvot diplomdarbu, skanēja aplausi,» stāsta Aleksandrs. Savukārt Ingrīda Burāne atceras Sašiņa vienmēr spilgto atmiņu stāstījumu, kā viņš, gleznojot diplomdarbu, izaudzējis zālīti un to nodedzinājis, lai zinātu, kādi izskatās kaujas laukā nodedzināti svaigi sējumi. Bez fundamentālām zināšanām viņš nav ķēries ne pie viena darba.
No Zinātniskās bibliotēkas dibināšanas dienas 1959. gadā līdz slēgšanai 2000. gadā Karīna bija tās direktore. Kad pienāca jauns grāmatu sūtījums, Sašiņš ņēma tās uz mājām, pa nakti izlasīja un no rīta nesa atpakaļ. Viņu interesēja viss - kosmoss, tehnika, dažādas teorijas. Ingrīda Burāne vērtē Aleksandru kā vienu no vislasošākajiem māksliniekiem.
Visa mana dzīve
Mana paaudze kā lielu kultūras dzīves notikumu atceras viņa gleznas Durvis. Par šo darbu un arī par māksliniecisko ietērpu Omāra Haijama četrrindēm Stankevičs 1972. gadā saņēma Latvijas PSR mākslinieku savienības medaļu. Aleksandra ilustrētās grāmatas jau ir bibliogrāfisks retums, tās par lielu naudu pārdod izsolēs. H. Ibsena Pērs Gints, A. Pumpura Lāčplēsis (es to saņēmu vidusskolas izlaidumā - T. Š.), A. Grīna Daiļdarbi un raksti un citas. Ar viņa devumu grāmatu grafikā vienots vairāk nekā pusgadsimta literatūras un mākslas ansamblis. Burāne saka: «Uz grāmatas Pērs Gints Aleksandrs savā nevainojami kaligrāfiskajā rokrakstā uzrakstījis Ibsena tekstu: «Es pats, es, Pērs Gints!» Sašiņš pats par sevi varētu teikt - es pats, Aleksandrs Stankevičs. Bet neteiks, jo kautrīgs.»
Jaunības laiks joprojām ir kopā ar mākslinieku viņa mājā - te ir gleznas, grafikas, albumi, grāmatas, stājgrafikas (jo Rozentāļos Aleksands mācījies tēlniecību - T. Š.), Alberta Goltjakova dāvinātais iespaidīgais Sašiņa gleznieciskais portrets, kurā viņš atainots bruņinieka tēlā. Daudz visa kā. Mākslinieks atceras: «Šeit savā laikā notika lielas balles. Skaļi tika svinētas Aleksandra dienas, dziedājām Dievs, svētī Latviju!. Juglā jau varēja. Te ir visa mana dzīve.»
Ar darbiem cauri
«Pēdējā izstāde manai paaudzei 10 pēc 80 Agijas Sūnas galerijā notika 2012. gada vasaras sākumā. Tajā piedalījās 10 mākslinieki - Laimonis Blumbergs, Oļegs Skarainis, Pēteris Martinsons, Valdis Bušs, Džemma Skulme, Vilis Ozols, Gunārs Ezernieks, Aija Ozoliņa, Gunārs Krollis un es,» pieticīgi saka Aleksandrs. Viņš turpina: «Jaunībā neatteicos ne no viena darba - esmu krāsojis baznīcas jumtus un griestus, tāpēc salīdzinoši ar citiem mazāk esmu gleznojis. Esmu veidojis daudzus interjerus. Pirms 40 gadiem veidoju lidostas Rīga interjeru. Mazdēls solīja aizvest apskatīties. Ja būtu vairāk gleznojis, būtu vairāk, ko parādīt. Tagad ar darbiem esmu cauri. Tikties arī maz ar ko palicis, lai gan esam izturīga kara laika paaudze. Māja brūk un pūst, bet ar profesora pensiju kaut ko labot ir par maz.»
Karīna piebilst: «Sašiņam ideju joprojām daudz.» Sava laika skaistā Mākslas akadēmijas modele joprojām vīram nes no bibliotēkas grāmatas, un viņš lasa, lasa par vēsturi un arheoloģiju. Karīna teic: «Lai strādātu, vajadzīgs miers, bet kur te to ņemsi? Es cauru dienu ņemos ar bērniem, saimniecību, pusdienas jātaisa, uz veikalu jāiet. Sašiņam savi pienākumi - no rīta mazmeita uz skolu jāved, ziemā sniegs jātīra, dārza un mājas darbi.» Mazliet ar nožēlu mākslinieks saka, ka pēc pagājušā rudens kritiena dārzā «par dzeršanu vairs negrib dzirdēt». Viņš pilnībā atmetis smēķēšanu, ko bija pasācis darīt jau Rozentāla skolā.
Inga netic mākslinieka teiktajam, ka viņš vairs nestrādās: «Es Sašu nevaru iedomāties bez darba. Ja viņš nestrādās ar rokām, strādās ar galvu. Visu mūžu viņš ir nepārtrauktā darbībā, gājis teciņus - kādā žurnālā jānodod zīmējumi, kādā izdevniecībā grāmatas ilustrācijas. Uz akadēmiju pie studentiem jāsteidzas - profesors izaudzinājis izcilu mākslinieku plejādi.»