Informācija par jaunumiem nākamajā TV sezonā prognozējami izraisījusi kritiskus pārspriedumus, jo, kā zināms, par to, kas TV būtu jārāda un cik daudz, ikvienam ir savs vārds sakāms. Bet - lai gan mūsu TV (gan sabiedriskajai, gan tā sauktajiem komerckanāliem) var daudz ko pārmest, vismaz dažos aspektos tie ir skatāmāki nekā nesalīdzināmi labāk finansētie kolēģi Rietumos. Piemēram, nav bijis jāvēro mūsu ziņās tik dīvains valodas lietojums kā BBC vai CNN.
Proti, vismaz mani skolā mācīja, ka fascinējošs (fascinating) var būt dabas skats, cilvēks, kāds izcils sasniegums. Savukārt, ja ik vakaru jāklausās, ka šis apzīmējums (fascinating story, fascinating pictures) tiek attiecināts uz kārtējo terora aktu vai dabas katastrofu, rodas kārdinājums teikt, ka kāds ir sajucis prātā. Kas ir tik «fascinējošs» postažas attēlā?! Mūsdienu masu kultūras kritiķi jau mēdz rūkt, ka mēs visu esam pārvērtuši par šovu, vēlams - ne sevišķi garu, bet vai gan medijiem vajadzētu šo sērgu kultivēt? Reportāža par slepkavu psihopātu tiek līksmi pieteikta kā «we have a great story». «Great»! Kā jau minēju - mūsu TV var pārmest pašmērķīgu negāciju uzsvēršanu un meklēšanu, tomēr līdz tādam marasmam tās nav nodzīvojušās. Mūsu ziņu moderatori dažkārt runā pārlieku saspringti nopietni, tomēr tas ir labāk, nekā pēc sižeta par kārtējo vardarbību pret sievietēm Afganistānā ar saulainu smaidu pieteikt acīmredzot saturiski saistītu tēmu par Ņujorkas kanalizācijā atrastām dīvainībām.
Šķiet, televīzijas Latvijā arī neuzskata auditoriju par tik trulu, ka tai viens un tas pats jāatkārto vienas minūtes laikā. Klasiska situācija jau pieminētās BBC studijā: vispirms tekstu norunā ziņu moderators, tad tiek piedāvāta sazināšanās tiešraidē ar korespondentu, kurš bieži atkārto tekstu gandrīz burtiski. Ja ar tādiem resursiem var radīt kaut ko tik švaku, tad mūsu TV vismaz informatīvajos blokos ir gluži adekvātas.