Auditorijas atbilde ir atbilstoša - krīt avīžu lasītāju skaits, mazāk kļūst arī televīzijas skatītāju. Tā ir maksa par pašas sabiedrības izvēli janvāra vēlēšanās. Pieredzējuši politiskie eksperti taču brīdināja, ka V. Janukovičs nāk ne tikai pēc ekonomiskās varas. Viņa doņeckiešu klans būvē savu ekonomiski politisko varas vertikāli, un tā neparedz brīvus medijus. To neparedz arī deklarētie ciešie kontakti ar Krieviju, kur jau sen ir likvidēta preses brīvība. Pa īstam var draudzēties tikai līdzīgs ar līdzīgu. Arī par to ir atbildīgi tā saucamie ierindas vēlētāji, no kuriem daudzi vienkārši neaizgāja uz vēlēšanām. Tas notika dīvainu iedomu iespaidā, ka labāk būs tikai tad, ja iepriekš kļūs vēl sliktāk.
Nav neviena cita, izņemot sabiedrību, kas kritiskos brīžos varētu aizstāvēt medijus. Līdzīgi tam, kā notika Gruzijā, kur iepriekšējā prezidenta Eduarda Ševardnadzes valdīšanas laikā bija nolemts slēgt TV kanālu Rustavi-2. To nepieļāva tūkstošiem skatītāju.
Ukraina nav Gruzija, un pašlaik šķiet nereāli sagaidīt masveida demonstrācijas kāda masu medija aizstāvībai. Pa īstam brīva viedokļu apmaiņa norisinās Ukrainas interneta medijos. Izcils piemērs - interneta izdevums Ukrainskaja pravda, ko ik dienas lasa simt tūkstoši cilvēku. Internetā iespējams atrast brīvus un asus viedokļus, ja vien šis medijs netiks ierobežots gluži tāpat kā kaimiņos Baltkrievijā.
Ja tā notiks, varai ir ko likt vietā - sociāli un sadzīviski orientētus medijus, kuros nebūs vietas politikai. Cerēsim, ka nogurušajam ierindas vēlētājam kā Ukrainā, tā arī Latvijā ar to vien būs par maz.