Ironiski izsakoties, tā Latvijas sabiedrības daļa, kas vispār interesējas par politiku (jo īpaši žurnālistu saime), pēdējos gados izkopusi apbrīnojami dziļas zināšanas par Vienotībā notiekošo. Kurš kurā grupā, kādas ir attiecības starp dāmu X un dāmu Y un līdzīgas noderīgas atziņas. Tajā pašā laikā priekšstats par Zaļo zemnieku savienību (ZZS) ir krietni izplūdušāks un būtībā reducējas uz trim tēzēm. Vienai nosaukums ir Lembergs. Otrā: ZZS leģendārais elastīgums (pieklājīgi izsakoties). Trešā: ZZS tāpat vienmēr dabū sev vēlamo, tāpēc «nekad» nelīdīs priekšplānā, vadot valdību un neizbēgami saņemot papildu nepopularitātes devu. Šis priekšstats par ZZS bijis tik ērts un vienlaicīgi saturiski trūcīgs, ka nu, kad ZZS pārstāvja parādīšanās premjera amata kandidāta statusā vairs neliekas tikai retorika un koķetēšana, izrādās, nav jēdzīgu atbilžu uz jautājumu, ko nozīmē ZZS vadīta valdība.
Visi iepriekš minētie analīzes trūkumi piemīt arī man, tāpēc atbilžu man nav, un varu vien piedāvāt virzienus, kādos par šo tēmu tālāk domāt.
ZZS un Lembergs. Vai 2015.-2016. gadā ir spēkā padomju laika modelis «domājam ZZS, saprotam - Lembergs» (un otrādi), vai arī ir kādas nianses? Un te pat nav runas par noteiktā politiskās publikas daļā iecienīto tēmu «Lembergs - oligarhs, kuram izvirzītas smagas apsūdzības». No valdības rīcībspējas viedokļa, iespējams, svarīgāks ir jautājums, vai Lembergs un citi ZZS politiķi pieņēmuši iespēju viens otram nepiekrist ārpolitikas jautājumos. Vējoņa un aizsardzības ministra Bergmaņa piemērs it kā liecina, ka viedokļu dažādība ir akceptēta, tomēr te jāņem vērā, ka abi augsto amatu ieņēmēji laikam gan a priori nevarētu būt Lemberga sekotāji, piemēram, NATO kritikā. Bet kā būtu premjerministra gadījumā? Lembergam ir visas tiesības uz tādiem priekšstatiem par ģeopolitiku, kādi viņam ir, svarīgi, cik lielā mērā viņš akceptētu, ka ZZS premjera priekšstati atšķiras no viņa priekšstatiem.
ZZS un savienības «jaunā gvarde», ar pēdējo saprotot ekonomikas ministri un veselības ministru. Gan Reizniece-Ozola, gan Belēvičs sevi pieteikuši kā pamanāmus (ne pelēkus) politiķus, kuru veikums turklāt diezgan daudziem liekas veiksmīgs. Jautājums ir, cik lielā mērā priekšstatu par viņiem var attiecināt uz ZZS kopumā? Ja, piemēram, atceramies, ka ZZS pārstāvji savulaik kā ministri atbildējuši par izglītības un zinātnes sfēru, attiecīgi ZZS nevar distancēties no sfēras problēmām šodien. Vai ja pavērtējam ZZS sniegumu savulaik satiksmes nozares vadībā. Citiem vārdiem, vai ZZS ir kaut kas līdzvērtīgs (un vēl labāks) abiem minētajiem ministriem, vai arī abi ir drīzāk izņēmums?