Veselības ligas atmeta atpakaļ sportiskā ziņā, bet nav mazinājušas vēlmi cīnīties un progresēt. Cēsniece Vineta Pētersone pusaudža gados tika uzskatīta par vienu no perspektīvākajām BMX riteņbraucējām Latvijā, taču pagaidām līdzjutēju piešķirto atbalsta avansu izdevies attaisnot vien daļēji. Pagājušajā sezonā Vineta uzrādīja labus rezultātus svarīgās sacensībās, bet šosezon vēl atgūst iepriekšējo formu pēc piespiedu pauzes. Uz Eiropas čempionātu, kas šonedēļ notiks Valmierā, cēsniece skatās ar bažām. Taču Valmieras jaunajā trasē kritienā kārtīgi nobrāztā roka un viegla pieklibošana dienu pirms Latvijas čempionāta mačiem liecina, ka balto karogu Pētersone vēl nav gatava izkārt un ir apņēmības pilna atgriezties iepriekšējā līmenī.
Kādiem vējiem jāpūš, lai aizmītos uz Tokiju?
(Ilgi domā.) Daudz un diktiem vējiem jāpūš, lai tur tiktu. Pagaidām neizskatās tik bezcerīgi. Ir plāns, kā tur tikt, bet pagaidām pie tā vēl cītīgi jāstrādā.
Kādi ir dažādie ceļi uz Tokiju?
Ir trīs veidi, kā kvalificēties. Pirmais ir Nāciju rangs, kur Latvijai jāiekļūst labāko 11 pulkā. Mēs tur laikam neiesprauksimies. Pagaidām esam rangā 14. vietā, bet diez vai savāksim vēl tik daudz punktu.
Šonedēļ Eiropas čempionātā mājās, ne?
Eiropas čempionāts nav neko vieglāks par pasaules čempionātu, jo sieviešu BMX riteņbraukšanā vadošās valstis ir no Eiropas. Turklāt mēs esam tikai divas, bet citām komandām punktus vāc trīs sportistes. Reālāks variants ir kvalificēties Tokijai pēc individuālā ranga. Tajā noņems nost tās sportistes, kuras ir kvalificējušas no Nāciju ranga. Tad nākamajām divām trim dos olimpiskās ceļazīmes. Un trešais variants – divas ceļazīmes tiks sadalītas pasaules čempionātā.
Publiskajā telpā tiek uzturēts viedoklis, ka sievietēm tas ir vienkāršāk sasniedzams mērķis, jo konkurence esot mazāka.
Nosacīti, jā, tā varētu būt taisnība. Pie sievietēm startē mazāk valstu. Vadošās ir mums priekšā, bet mēs esam tieši tik tuvu, lai iesprauktos vilcienā uz olimpiādi. Čaļu ir tik daudz, ka mūsējos nobīda diezgan tālu lejā. Bet nu mums tik un tā ir jācīnās par to vietu. Taču, jā, čaļiem pa augstām vietām brauc arī braucēji no tādām valstīm, no kurām starp dāmām neviena nav pat tuvumā mums.
Vēl pirms gadiem četriem šķita, ka Latvija ir BMX riteņbraukšanas lielvalsts, kas spēj uz olimpiskajām spēlēm aizvest maksimālo dalībnieku skaitu. Kas īsti notika? Kāpēc pēc Štromberga un viņa paaudzes kolēģiem nav tikpat labu tradīciju turpinātāju? Trases taču mums ir!
Trases ir, bet mums sezonas ir, tā teikt, neīstā garumā. Turklāt pats sports ir nenormāli attīstījies. Jā, saprotu, Māris arī pirms pāris gadiem varēja sasniegt ļoti augstus rezultātus, bet kopumā visi ir progresējuši un sākuši strādāt nopietnāk. Vadošās komandas tagad ir ar citiem resursiem un apkalpojošā personāla komandām. Otrs aspekts – liela daļa vadošo sportistu ir daudz vecāki par mūsu līderiem. 26–27 gadi ir optimālais vecums. Mums vecākais ir Kristens [Krīgers – I. P.], kam ir 22 gadi. Tie, kas pasaulē bija labākie pirms trim četriem gadiem, tie ir labākie arī tagad.
Vecuma priekšrocības šajā sporta veidā saistītas ar pieredzi, kā izkarot sev labākās pozīcijas un kādu taktiku izvēlēties? Vai tomēr ar fizisko bāzi?
Domāju, ka gan, gan. Augstākā līmeņa braucēji uztrenējušies līdz tādam līmenim, ka pārējie nespēj viņus izstumt no elites. Un tas pats ir arī meitenēm. Es un Vanesa tikai nesen sākām braukt elites grupā. Un, pirms es pārgāju uz elites grupu, tajā uz pjedestāla bija tieši tās pašas meitenes, kuras ir tagad. Šis ir diezgan jauns sporta veids, kas strauji attīstījies. Domāju, ka tie sportisti, kuri mainīja ātrumus trasēs, kas lauza priekšstatus par ātruma limitiem, tie joprojām ir priekšgalā. Pārējie tikai mēģina izaugt līdz tam līmenim.
Kā Latvijas komandai trūkst salīdzinājumā ar vadošajām izlasēm?
Mūsu vienkārši ir maz. Ir grūti izveidot lielu komandu ar tik maz cilvēkiem. Vadošajām valstīm – Nīderlandei, Francijai, Anglijai – ir treniņu centri, kur dzīvo un trenējas ļoti daudz sportistu. It kā varētu šķist – kādēļ lai mēs tā nevarētu?! Taču esam tik maza valsts, ka tā vis gluži nesanāk. Mēs jau mēģinājām, bet... Laikam jāpaiet kādam laikam, lai tas aizietu.
Mēģinājāt, un viss beidzās?
Nē, skaitās, ka joprojām viss notiek. Taču ne tuvu neesam tāda komanda kā vadošās valstis. Gan sportistu skaita, gan apkalpojošā personāla ziņā.
Šajā sporta veidā mums vismaz ir zinoši un daudz ko pieredzējuši treneri. Vai tas nav gana labs iemesls, lai tomēr tādu komandu izveidotu?
Laikam trūkst divu lietu – sportistu un naudas. Ja kādam sportistam ir finansiālais nodrošinājums, tas nenozīmē, ka citam arī tāds ir. Un kā tad lai abi gatavojas vienādi?! Un tā doma par sportistu apvienošanu vienā komandā ir vēl samērā jauna. Manuprāt, par to bija jādomā, kamēr mēs vēl augām. Tad iekļūšana tādā komandā būtu mūsu mērķis. Bet, kad es jau biju startējusi elitē no sava kluba un man piedāvāja apvienoties vienā komandā, mani tas vairs neinteresēja. Es biju atradusi savu veidu, kā trenēties, kā startēt. Varbūt tas gluži nenostrādāja.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 8. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!