Agate Krista ir viena no tiem jauniešiem, kas 2022. gadā izturēja konkursu uz Alvja Hermaņa iecerēto Jaunā Rīgas teātra aktierkursu. No gandrīz 300 pretendentiem tika uzņemti astoņpadsmit. Dažādu personisku iemeslu un izvēļu dēļ patlaban JRT štatā strādā tikai septiņi no kursa. Studiju laikā Alvis Hermanis studentus stingri sargāja no publicitātes, bet šobrīd, kad visi jaunie aktieri čakli strādā ar lielu slodzi un viņiem ir lomas teju katrā jaunā izrādē (īstenībā nav nemaz laika un enerģijas, lai sakāptu galvā), ir laiks beidzot iepazīties.
Runājot ar Agati Kristu, ienāk prātā ķecerīga doma, ka patiesībā kādā lomā gribētos viņu redzēt tieši paštēlā, kas aktiermeistarībā nepavisam nav labais tonis. Sarunā Agatē kā cilvēkā atklājas jaunas pievilcīgas krāsas: humora, maiga absurda izjūta kopā ar vieglu pašironiju.
Teātra portālā Kroders.lv interviju ciklā ar jaunajiem aktieriem teicāt, ka studiju laiks bijis tik smags un intensīvs, ka darbs teātrī kā profesionālai aktrisei jau šķiet vieglāks. Joprojām tā varat teikt?
Tā absolūti ir. Pēc šīs sezonas es vairs tik vieglprātīgi neteiktu, jo šī man ir bijusi ļoti grūta sezona. Domāju, ka tā bijis mums daudziem, jo gribējām kārtīgi iekustināt lielo māju – uz pilnu klapi. Ir pazudusi kaut kāda mistiska konkurence, kas ļoti izteikta bija studiju laikā. Nav iespējams īsti konkurēt, jo tā loma, kas ir paredzēta tev, ir paredzēta tikai tev, un otrs tā nevarētu kā tu. Katrs ir pilnīgi citāds. Mēs esam tik draudzīgi un visa gaisotne ir tik mīlestības pilna, ka ir daudz, daudz vieglāk nekā studiju laikā. Bija jābaidās par atzīmēm, bija budžets, taisot etīdes, – kuru paslavēs, kuru – ne.
Arī nākotnes neziņa?
Arī tā, lai gan Alvis mums tomēr deva zināmu drošību. Viņš mums laikus pateica – ja nebūs, es jums pateikšu savlaicīgi, lai nebūtu tā, ka jūs izmetat savus gadus vējā, bet beigās – piedodiet. Tāpēc kaut kāda drošības sajūta bija, ka teātris būs tā vieta, kur mēs visi attapsimies. Tāpat jau gribas būt labākajam, foršākajam, tagad tas šķiet pilnīgi lieki.
Portāla Kroders.lv intervijā stāstījāt, ka, ejot uz iestājeksāmeniem, esot pat apsvērusi ideju pārkrāsot savus skaistos blondos matus, lai žūrija nepadomātu, ka neesat gana gudra. Tiešām?
Jā (smejas)! Tā bija. Man mūžam nav patikusi mana acu krāsa. Ne tā, ka acis šķistu neglītas, tā ne. Man likās – ārprāts! Tās acis man šķita tāds defekts! Tāpēc bieži vien mani var redzēt ar spilgti krāsotām lūpām, jo liekas, ka tas novērš uzmanību no acīm. Tad es domāju – jāliek uz iestājeksāmeniem krāsainās lēcas.
Jocīgākās domas nāca galvā. Kā sevi ātri sariktēt, lai būtu... Nuja... Nezinu, kā viņi mūs izvēlējās, bet kaut kas nostrādāja ar visiem blondajiem matiem.
Jūsu gadījums neesot bijis – "nācu līdzi draudzenei". Gribējāt teātrī būt apzināti un mērķtiecīgi. No kurienes jums radās tāda interese par teātri? Bijāt redzējusi kādas izrādes, kas jums kā bērnam ļoti patika?
Televizorā gāja Skroderdienas Silmačos, es biju vienkārši apmāta.
Kurš iestudējums?
Dita Lūriņa tur vēl bija Ieviņa, mans bērnības klasiskais variants. Es biju kā apburta ar teātri. Tad mani mamma aizveda uz vēl vienu izrādi ar Ditu Lūriņu galvenajā lomā. Tas bija samērā vēlu. Es sēdēju balkonā. Atceros, tur sēdēja, visticamāk, omīte ar savu mazmeitu. Mazmeitai visu izrādes laiku ausīs bija austiņas. Es domāju – nu kā var neinteresēt tas viss, kas tur notiek?! Dzīvi cilvēki ņemas un darās! Tad vēl es biju maza meitene, un manai māsai piedzima pirmais dēliņš, un mēs gājām pie ģimenes ārsta garām Dailes teātrim. Atceros, tur gāja iekšā cilvēki ar vijoles futrāļiem, un es domāju – ak Dievs, cik tas ir aizraujoši, ka tu ej no rīta uz darbu teātrī! Kas tā ir par dzīvi! Tāpēc man nebija šaubu, ka teātris ir tā vieta, kur es gribu būt, tikai ļoti ilgi nezināju – kas es teātrī gribu būt.
Domāju, ka aktrisei esmu par kautrīgu, nu tad jābūt režisorei, un es ļoti ilgu laiku domāju, ka iešu uz režiju. Pirms mums uzņēma Valmieras kursu. Sapratu, ka tik ļoti gribu būt iekšā teātrī, ka tas nav veselīgi. Vienkārši neaizgāju pat uz iestājeksāmeniem. Likās – ja mani neuzņems, es nomiršu no bēdām. Pārspīlēti, bet jā. Tad es gadu vienkārši nostrādāju un sapratu, ka var arī dzīvot, ja neuzņem. Biju emocionāli gatava atraidījumam un tikai tad gāju uz iestājeksāmeniem. Nezinu, kur pa ceļam pazuda režija (smejas).
Nedaudz pārsteidz, ka jums bija radies priekšstats, ka režijā kautrība netraucēs.
Jā, bet nav jākāpj uz skatuves.
Kur jūs jaunos gados ņēmāt tik viedu apzināšanos, ka kaut ko tik kvēli vēlēties ne vienmēr ir auglīgi?
Tā laikam ir mana pašsaglabāšanās. Nezinu, no kurienes tāda doma piedzima. Es laikam sevi ļoti sargāju, zinu, kas man var nodarīt pāri, un no tā mērķtiecīgi izvairos.
Kā jutāties, nonākot Jaunajā Rīgas teātrī? Jūs noteikti bijāt dzirdējusi un sajutusi, ka daudzi par to runā ar lielu eiforiju kā par kādu templi, piemin leģendāras izrādes, kuras jūs nebijāt redzējusi. Kas jums iestāšanās brīdī bija Jaunais Rīgas teātris?
Es zināju, ka šī ir ļoti īpaša vieta. Nezināju tik daudz visas senās izrādes – garās dzīves un pārējās leģendārās izrādes. Man nebija ne jausmas. Biju redzējusi Aspaziju. Personīgi un Viļa Daudziņa Vectēvu. Pirms sāku šeit studēt, mana mīļākā izrāde bija Pakļaušanās (Mišela Velbeka romāns Alvja Hermaņa interpretācijā – U. A.). Mēs dzīvojām Tabakas fabrikas pirmajā stāvā, es to saucu par pagrabu, jo otrajā stāvā dzīvoja lielie aktieri, un tur bija tas templis.
Atceros, Alvis Hermanis mums teica: "Jums jālasa grāmatas, ja jūs gribēsit ar Baibu Broku sēdēt vienā grimētavā un pļāpāt, jums jābūt gudriem un viediem." Mēs visi to ļoti nopietni ņēmām, lasījām, interesējāmies. Tā arī bija konkurence – kurš vairāk zina, tas, man liekas, ir superīgi. Kādā brīdī bija saskare ar lielajiem, un tur nebija nekā iedomīga, viņi mūs ņēma pretī ar atplēstām rokām vienkārši kā savējos. Nebija nekāda šoka vai apbrīnas momenta. Protams, ik pa brīdim ieslēdzas, ka tu tagad runā ar Vili Daudziņu vai viņš jokojas. Tas tomēr ir Vilis Daudziņš vai Andris Keišs un tā tālāk. Teātrim ir ļoti veselīgi, ka jaunā paaudze ieplūst gandrīz nemanāmi, nevis esam divi atšķirīgi spēki, kuri tagad satiekas. Man liekas, ka tā tas notika galvenokārt lielo aktieru labās sirds dēļ.
Neraugoties uz labo pieņemšanu, nebija kādu brīdi sajūta, ka vienmēr būs jānovalkā vecākās māsas drēbes?
Sākumā tas nemaz netraucēja. Mēs visu laiku bijām studenti, studenti, studenti. Bet tad, kad esam beiguši studijas un mūs aizvien vēl nosauc par studentiem vai jaunajiem, liekas – nu viss, taču pietiek, mēs arī gribam strādāt! Kad esi jaunais, it kā pašam vieglāk dzīvot, mazāka atbildība, bet tas studentu faktors man tā ne visai... Atceros kādu Dzimšanas dienas kūkas izrādi, laikam jau bija paklanīšanās, un no zāles kāds vīrietis iekliedzās: "Jaunie, malači! Bravo!" Regīna Razuma vēl bija dzīva. Mazliet rupji, bet viņa zem deguna noteica: "Un vecā var iet dirst." Man likās – ārprāts, cik smieklīgi! Cilvēki instagramā lika kaut kādas mazas atsauksmītes par Dzimšanas dienas kūku, un lielākā daļa rakstīja – gāju uz jaunajiem, biju ļoti skeptiska, bet bija tomēr labi. Nodomāju – nuja, tā mūs uztver, ja jaunie, tad lielāka iespēja, ka varētu būt slikta izrāde... Šobrīd patiesībā jauno aktieru teātrī ir diezgan maz.
"Laura tik ļoti ir mana loma. Es viņu saprotu no A līdz Z, saprotu viņas uztraukumus, saprotu to aizraušanos – logā iespīdējušu gaismas staru viņa var vērot stundām ilgi. Man patīk tā sajūta, ka tu pamani lietas, ievēro sīkumus un nianses." Attēlā – Agates Kristas Laura un Toma Harjo Džims Jura Rijnieka iestudējumā Stikla zvērnīca. Foto – Mārtiņš Vilkārsis
Kas jums Alvī Hermanī šķita interesantākais kā pedagogā, arī cilvēkā? Kā jūs viņu ieraudzījāt?
Viņa vērtīgākā īpašība, man šķiet, ir tā, ka viņš ir ļoti vīrišķīgs un ļoti atbildīgs cilvēks. Man liekas, vīrišķība arī nozīmē atbildības uzņemšanos. Viņš tiešām ir līderis un mūs visus ļoti sargā. Mēs sevišķi izjutām viņa rūpes par mums studiju laikā un vēl aizvien teātrī. Viņš tiešām ir atbalsta plecs. Tāds absolūts stūrakmens. Alvim Hermanim vienmēr ir ļoti skaidra vīzija, līdz ar to viņa pavadībā ir viegli tai sekot. Nav bijis gadījuma, ka viņš pieviltu.
Kāda izveidojās sadarbība ar Vili Daudziņu, kurš ar jums kopā iestudēja Jaunos latviešu stāstus, un Gunu Zariņu, kura jums bija aktiermeistarības pasniedzēja?
Es mīlu Gunu no visas sirds, bet tad, kad mēs mācījāmies un Guna bija pasniedzēja, man bija ļoti grūti, un viņa to zina. Tagad mēs par to varam iesmiet. Tajā laikā man likās – nekas, ko es daru, viņai nepatīk! Es iztaisos šitā un atkal šitā, bet viņai vienmēr ir ko pateikt, kas nav labi. Tikai tagad saprotu – Guna arī dzīvē pret sevi ir ļoti kritiska un analizē visu, ko viņa dara. Tas tomēr ir mācīšanās process – tev nevar visu laiku teikt, cik tu visu brīnišķīgi dari. Tāpēc Gunas skola bija ļoti vērtīga. Aktieriskajā ziņā viņa atvēra kaut kādas maņas, kuras es iepriekš nemaz nezināju, ka var būt. Mēs taisījām 20 minūšu fragmentiņus – spēlēju skolotāju, kura iet ciemos pie skolas direktora, bet skaidrs, ka starp viņiem jau ir izveidojusies kaut kāda ķīmija.
Atnācu uz mēģinājumu riktīgi uzkrāsojusies, nu tūlīt spēlēšu to teātri. Guna tā paskatījās uz mani un pateica kaut kādu komentāru par grimu. Tajā lugā tas vispār neietilpst, kāda uzkrāsojusies! Tad es visu kosmētiku notīrīju nost un pirmo reizi spēlēju, cik dabiski vien varu. Pēkšņi viss bija tik ļoti pa īstam. Tāda nianse – kosmētika, bet sapratu, ka tas visu tik ārkārtīgi maina. Tu noņem nost masku. Tev ir jāspēlē nevis smuka meitene, bet kas te vispār notiek. Tā man toreiz bija baigākā atklāsme. Ar Vili taisījām Latviešu stāstus. Viņš man atgādina rupjmaizes smaržu, tādu māju sajūtu ar vilnas zeķēm. Vilis ir ļoti mīļš, profesionāli trāpīgs, precīzs. Viņš zina, ka te vajag mazliet tā un šeit atkal tā. Viņu ir viegli saprast. Vilis ir ļoti labs pedagogs. Viņš ir ļoti pacietīgs, māk tev izskaidrot pat 30 reižu, ja nesaproti ar 29. reizi. Par laiku, kad mēs iestudējām kopā izrādi, man ir sevišķi siltas sajūtas.
"Ar kursabiedriem ir savādāk spēlēt, jo pazīstam cits citu līdz sīkumam, pat pēc elpas – ā, tagad viņš ir uztraucies." Attēlā – mīlas stāsts mūža garumā. Agates Kristas Ernestīne un Gerda Lapoškas Kenets Alvja Hermaņa iestudējumā Dzimšanas dienas kūka, kas no 15. augusta atkal būs skatāms Jaunā Rīgas teātra repertuārā. Foto – Jānis Deinats
Jūsu līdzšinējās lomas jums ir izvirzījušas sarežģītus uzdevumus – izrādē Dzimšanas dienas kūka jums jāizdzīvo Ernestīnes mūžs no skolas meitenes līdz pat 90 gadu vecumam, bet Verterā esat vīrietis. Aiz paštēla te nepaslēpsies. Kāda bija šī pieredze?
Būšana paštēlā mani šobrīd mazāk interesē. Vertera pieredze man atkal atvēra jaunas durtiņas aktieru un režisoru pasaulē. Kāds bija rakstījis, ka esmu kā marionete, nedzīvs cilvēks, bet man šķiet, ka man iekšā viss tā notiek! Neņemot vērā formu, arī Ernestīnē iekšā jau man tas viss ir tik ļoti pa īstam. Es ļoti jūtu, ja āriņa ir mākslīga un nesakrīt ar iekšiņu. Man iekšā ir liels diskomforts. Tāpēc brīžiem es ilgi meklēju formu, lai tā savienotos ar sabūvēto iekšējo pasauli. Es ļoti ticu tam, kas tur notiek. Nešaubīgi tēlos atrodu kādas savas sāpes. Tās risinot, nevaru būt nepatiesa vai mānīties. Reizēm sanāk, kādu vakaru tu nomānies, piekūsti. Man lomas nāk grūti, caur asarām. Man tiešām tas ir tik mokpilni, un tad atnāk – fū! Laime laikam ir lielāka par mokām, tāpēc es katrreiz to daru no jauna.
Jūsu jaunākā loma ir Laura Tenesija Viljamsa lugas Stikla zvērnīca iestudējumā. Kritiķis Toms Čevers recenzijā raksta: "Nerimstošu skumju stīgu gan izdodas uzturēt tikai Agatei Kristai Lauras lomā." Jūsu interpretācijā pirmo reizi Laurā ieraudzīju tik izteiktu fizisko vainu un pašsabotāžu, cietumu, kādā cilvēks spēj pats sevi ieslodzīt... Arī pats Tenesijs Viljamss ir cietis no slimīgas kautrības, ko lielā mērā ierakstījis šajā lugā. Padalieties, lūdzu, savos pārdzīvojumos un pārdomās par šo lomu!
Lai arī teicu, ka paštēls mani neinteresē, šajā lomā sevi esmu ielikusi ļoti daudz. Brīžiem man ir drusciņ kauns, jo liekas, ka es jau neko nespēlēju, ļauju tikai vaļu savai iekšējai Agatei. Laura tik ļoti ir mana loma. Es viņu saprotu no A līdz Z, saprotu viņas uztraukumu, saprotu to aizraušanos – logā iespīdējušu gaismas staru viņa var vērot stundām ilgi. Man patīk tā sajūta, ka tu pamani lietas, ievēro sīkumus un nianses. Arī emocionāli – ka tu ievēro cilvēkā, kā viņš paskatās uz tevi. Man tas viss liekas tik aizraujoši un interesanti! Tā arī ir Lauras būtība – viņa ir nevis slima vai jocīga, bet viņa ievēro par daudz. Viņa vienkārši jūt visu, kas notiek ap viņu, un jūt sevi iekšēji. Tā ir arī mana sasaiste. Man liekas, ja es būtu mazāk jūtīga, varētu būt bezbailīgāka, izdarīt vairāk lietu. Man ir ļoti izteikts skumju fails, ar ko es mēģinu kaut kā cīnīties. Tāpēc tikai šajā sezonā es pa īstam saprotu, ko nozīmē, kad aktieri saka, ka viņi uz skatuves risina kaut kādas savas problēmas. Stikla zvērnīcā pilnībā saprotu, ko es spēlēju un par ko tas ir. Par maniem ģimenes locekļiem, un pēkšņi Elita transformējas par manu vecomammu. Tad tu saproti – ā, šitas ir tas! Un tas kļūst trīskārši personīgāk un trīskārši sāpīgāk.
Visu laiku atveras jaunas mazas durtiņas, un es iepazīstu profesiju no jauna skatpunkta. Kad tev liekas, ka tu jau visu zini, tevi iemet kaut kādā Verterā (smejas), un atkal veras vaļā. Par to man ir prieks, tad es augu arī kā aktrise. Spēlējot paštēlā, ir ļoti maz nezināmā, ko atraut vaļā. Varbūt pēc gadiem es domāšu, ka ir cits veids, kā augt kā aktrisei, bet šobrīd man vēl ir tik daudz neapdzīvotu teritoriju.
Tagadējā divdesmitgadnieku paaudze ar nemitīgu pašapliecināšanos sociālajos tīklos šķiet ļoti pašapmierināta un kautrību nepazīstoša. Iespējams, tas ir mānīgi, tikai maska?
Man šķiet, ka īsta kautrība cilvēkos vairs neeksistē.
Vai veiksmīgi to slēpj.
Jā, vai veiksmīgi slēpj, un es domāju, ka esmu viena no viņiem, kas slēpj kautrību. Varu būt ļoti ekspresīva un draudzīga, aktīva un skaļa, bet tad es aizeju mājās un domāju – ak kungs, kas tas tikko bija, kas no manis nāca ārā... Mājās ir pārbīlis. Es tagad iepazīstu daudz sava vecuma cilvēku, protams, viņi visi lieto sociālos tīklus, visi cits citam rāda, ko nu katrs grib rādīt, bet mani uzrunā, ka viņi visi ir tādi ļoti tīri. Ne gluži sirdsšķīsti, bet nesamaitāti. Varbūt man vienkārši ir gadījies satikt tādus cilvēkus. Varbūt tās ir sekas no tā, ka viss ir tik mākslīgs. Es pat nezinu, kam mēs mēģinām izpatikt. Skatos, arī mans mazais brālis, kurš ir piecus gadus jaunāks par mani, ir tāds džentlmenis! Viņš ir tik mīļš, viņš man pa telefonu saka: "Es mīlu tevi, māsiņ." Viņš ir ļoti silts un atvērtu sirdi. Tādus cilvēkus sastopu arvien vairāk. Man par to ir milzīgs prieks, tas arī man liek būt patiesākai. Man pašai sociālo tīklu tēma nekad nav bijusi ļoti svarīga, man patīk paskatīties, ar ko citi nodarbojas, bet pašai likt... Tur sākas mana kautrība – liekas, ko es tur likšu un kas to skatīsies (smejas).
Jūsu kursam ienākot Jaunajā Rīgas teātrī, Alvis Hermanis iestudēja vairāku izrāžu ciklu, kas skāra gan tehnoloģiju varu cilvēku dzīvē, gan dzimumu un sociālo lomu maiņu sabiedrībā.
Jā, bet teātrī mēs tomēr ienācām ar Akuratera Kalpa zēna vasaru. Tā ir stīga, ko es izjūtu šobrīd. Kaut kas vienkāršs – aizbraukt uz pļavu, pie upes pamakšķerēt. Tas ir tas, ar ko es šobrīd gribu nodarboties un kādus cilvēkus gribu sev apkārt.
Aika Karapetjana iestudējumā Pēdējā maltīte ar liriskiem toņiem Fransuā Miterāna ārlaulības meitu Mazarīnu Miterānu-Pinžo nesalipināsi. Kā jūs jūtaties groteskas, farsa žanrā – izsmiekla un riebuma pilnā satīrā par sabiedrības krējuma liekulību?
Mazarīna man arī grūti nāca, un pat nezinu, vai viņa ir atnākusi pie manis. Viņa ir ļoti kareivīga sieviete, kura zina, ko grib, un kura cīnās par savu taisnību. Man ir grūti sevī atrast tādas īpašības, tāpēc man tā ir grūta loma un tēls, par ko man ir grūti domāt. Man jau liekas, ka dūmi pa ausīm nāk, bet nē, visi saka – kaut kā nav, pameklē vēl. Kur lai es rodu šito tēlu?! Tad es visu garo monologu uzliku uz dusmām, ka man nesanāk! Beigās ar to visu niknumu gāju runāt viņas politiskos tekstus. Un kaut kas saslēdzās, jo bija īstas emocijas. Kolēģi saka – padomā par Ukrainu, vēl par kaut ko. Par Ukrainu man vairāk ir sāpes. Protams, arī nenormālas dusmas, bet tās nenāk ārā tik agresīvi. Es neesmu tāds cilvēks. Stikla zvērnīcā Elita ir mana mamma, bet Pēdējā maltītē mēs ar viņas varoni tā skandalējamies, ka esam gatavas viena otrai matus izplēst. Domājām, kā tagad būs, jo Stikla zvērnīcu ilgi taisījām, saaugām un samīlējāmies cits citā.
Teātra zinātniece Līga Ulberte par jūsu labāko lomu ir nosaukusi Dinu Ingas Tropas iestudējumā Ekspedīcija. Jāzeps. Kā padarījāt sev tuvu Raiņa tekstu?
Man bija šaušalīgi grūti. Grūtāk laikam man nekas nav nācis kā Dina. Bija kovidlaiks, mums bija mēģinājumi zūmā. Inga no viņas prasīja gandrīz dievišķu viedumu, ka viņa apzinās savu lielo misiju. Man to ir grūti asociēt ar savām smadzenēm – ko nozīmē tāda misija, ka tu otru pavadi nāvē un pats ej nāvē. Tik lielas lietas. Man negribētos domāt, ka es to nesaprotu, bet man ir grūtāk to izjust. Protams, beigās tev ir mīļa katra izrāde, kurā esi ieguldījis tik daudz laika un domu.
Jums ir sakrājusies arī jau zināma kino pieredze. Ir vilinājums turpināt?
Man ļoti patīk filmēties. Ar brāļiem Ābelēm pirms pāris gadiem uzņēmām filmu Dieva suns. Tagad būs pirmizrāde Ņujorkā, bet es netieku, jo man ir darbiņš tepat Rīgā teātrī. To es nevaru sagaidīt. Šī pieredze man pilnīgi nonesa jumtu. Tā ir animācijas filma. Filmējāmies zilā telpā ar ziliem rekvizītiem. Tad mākslinieks pārzīmēja. Nevaru īsti reklamēt, jo neesmu redzējusi, bet domāju, ka filma būs ļoti laba un jocīga. Manā šnitē – jo jocīgāk, jo labāk. Sēklis (režisors Toms Harjo – U. A.) un Aģentūra (režisors Alvis Hermanis – U. A.) bija tāda pirmā taustīšanās, kā tas ir, kad tevi filmē, un kā tu izskaties. Tev nav ne jausmas, kā tu kamerā izskaties. Seriālu radīt, manuprāt, ir drausmīgi grūti. Tur ir jābūt milzīgai gaumes izjūtai. Lai tēlu izvēlē nešķistu, ka tas ir banāli vai jau redzēts simts reižu – viena un tā pati meitene spēlē trīs dažādos seriālos.
Tagad ir iespēja diennaktīm skatīties labākos paraugus un salīdzināt.
Jā, un negribas atpalikt, mēs, latvieši, jau arī varam forši uztaisīt! Sēklis arī ir ļoti jocīga filma. Mēs, kursabiedri, vienkārši sapratām, ka gribam iemūžināt sevi, kādi mēs esam pirmajos aktierēšanas gados. Iekapsulēt paši sevi. Toms to uzņēmās. Mums tas bija tāds pustusiņš, jo visu to laiku dzīvojām Pāvilostā. Ļoti satuvinājāmies. Protams, arī smagi strādājām, jo no rīta līdz vakaram filmējām. Visu laiku bijām kopā. Gājām ēst kopā, braucām ar laivām kopā. Cits citu grimējām un tērpus meklējām. Tā bija tāda bauda, tik forša vasara!
Jūsu visu balsis kopā ir iemūžinātas arī Rozes Stiebras pēdējā animācijas filmā Sirds likums. Jūs esat ierunājusi vilku un gaili. Kā bija strādāt ar gluži citas paaudzes cilvēku?
Viņa ir tik vieda sieviete! Mēs zinājām, cik viņai ir gadu, patiešām veca kundzīte, bet prāts viņai vispār nebija novecojis. Viņa bija tik asprātīga! Viņa tik īpatni jokojās, ka tu pirmajā brīdī nesaprati un tad, kad saprati, likās – nu kā tā var! Tik interesants cilvēks! Man patika, ka Roze Stiebra teica, ka viņa taisa filmas nevis bērniem, bet cilvēkiem.