Mūsu valstī mediācija, it īpaši komercmediācija, ir jaunums, bet kurās pasaules valstīs tā jau kļuvusi populāra?
No Latvijai netālajām valstīm - Vācijā ir ļoti attīstīta mediācija, tāpat arī Nīderlande ir spēcīgs zināšanu centrs šajā jomā, arī Lielbritānijā mediācija ir populāra. Pasaules mērogā vērtējot, mediācija ir ļoti iecienīta konfliktu risināšanas metode ASV, lai gan tur pastāv atšķirības no Eiropā ierastās prakses. Eiropas valstīs mediācijā fokuss ir uz brīvprātīgu vienošanos neitrāla mediatora vadībā, savukārt ASV ļoti daudzi pensionētie tiesneši un pensionētie prokurori kļuvuši par mediatoriem, un tas rada situācijas, kurās mediators virza savas, pieredzē balstītās rekomendācijas.
Latvijā Saeima jau pirms diviem gadiem - 2014. gada maijā - pieņēma Mediācijas likumu. Kā notiek likuma iedzīvināšana praksē?
Protams, Mediācijas likums rada stimulus tam, lai konflikti vispār tiktu risināti mediācijas ceļā. Jebkurā līgumā ierasts minēt, ka domstarpības puses risinās sarunu ceļā, bet, ja sarunas neizdosies, tad vērsīsies tiesā. Kopš Mediācijas likums stājies spēkā, mediatori aktīvi piedāvā un popularizē iespēju līgumā paredzēt, ka puses konfliktus risinās sarunu ceļā, ja tas neizdosies, tad mediācijas ceļā, un, ja arī tas neizdosies, tad vēršoties tiesā.
Tātad virzība ir uz to, lai līgumos tiktu paredzēta mediācijas iespēja?
Jā. Protams, puses ikvienā brīdī var noslēgt savstarpēju līgumu par mediāciju, bet būtu svarīgi, lai uzņēmēji apzinātos, ka mediācija ir viens no iespējamajiem konfliktu risināšanas veidiem, tāpat kā sarunas un vēršanās tiesā. Jāuzsver, ka mediācijā ļoti būtiska ir pušu spēja vispār pieņemt lēmumus un arī uzņemties atbildību par lēmumu izpildi.
Attiecībā uz konfliktiem labi pazīstama ir teorija, ka pirmā reakcija uz konfliktu ir bēgšana, bet nākamā reakcija ir pretinieka iznīcināšana. Trešā reakcija, kas jau vērtējama kā līmeni augstāka, ir pretinieka viedokļa pakļaušana savam viedoklim, turklāt pakļaušana ne vienmēr notiek agresīvi, bet var tikt īstenota arī ar pierunāšanu un pārliecināšanu. Savukārt ceturtā konfliktu risināšanas forma jeb reakcija ir deleģēšana. Praktiski tas nozīmē to, ka augstākajai varai tiek deleģētas tiesības pateikt, kurai no konfliktā iesaistītajām pusēm ir taisnība, kurai nav taisnība, un to, kā jārīkojas visām konfliktā iesaistītajām personām. Rezultāts var būt kompromiss - ikviena no konfliktā iesaistītajām personām savu mērķi var īstenot daļēji, bet konflikta būtība netiek atrisināta. Savukārt visaugstākā pakāpe ir situācija, kad konfliktā iesaistītās personas vienojas par risinājumu, kas apmierina abas puses un konflikts tiek atrisināts pēc būtības. Atgriežoties pie mediācijas tēmas, Latvijas sabiedrība ir iestrēgusi ceturtajā konfliktu risināšanas fāzē - deleģēšanā -, un bieži konflikta gadījumā tiek pieņemts lēmums: «Iesim uz tiesu. Kā tiesa pateiks, tā arī būs.» Te jāņem vērā, ka deleģēšana noņem atbildību par lēmumiem un risinājuma meklēšanu no pašām konfliktā iesaistītajām personām.
Iedomāsimies situāciju - uzņēmums A nav samaksājis uzņēmumam B par piegādātajām precēm, konflikts virzās uz tiesas pusi. Kurā brīdī būtu jāpieņem lēmums par konflikta risināšanu nevis tiesas, bet mediācijas ceļā?
Ir gadījumi, kad viss skaidrs - uzņēmumam A jāmaksā uzņēmumam B par precēm, turklāt par to, ka jāmaksā, vispār nav nekādu šaubu. Ja uzņēmumam A jāsamaksā par precēm, kas saņemtas no uzņēmuma B, bet A vienkārši nemaksā tāpēc, ka negrib maksāt, vai tāpēc, ka apzināti īsteno negodprātīgu darbību, tad mediācija nebūs optimālais risinājums. Tomēr ir arī gadījumi, kad viss nav tik nepārprotami skaidrs, piemēram, uzņēmums A nemaksā nevis tāpēc, ka nodarbotos ar krāpniecību, bet tāpēc, ka uzņēmums B patiesībā nemaz nav piegādājis tādas preces, kādas abu uzņēmumu vienošanās paredzēja piegādāt, un piegādājis pavisam citas preces. Tāpēc svarīgi, lai būtu saprotams, kas ir abu konfliktā iesaistīto uzņēmumu rīcības pamatā.
Biznesa vidē var būt ļoti daudzas situācijas, kurās tiesa vispār nemaz nevar palīdzēt, un tieši saistībā ar šādām situācijām es redzu vislielāko lietderību mediācijas pielietošanai. Respektīvi, runa ir par gadījumiem, kuros nav nepārprotami skaidrs, ka, piemēram, uzņēmumam A jāmaksā un tas nav apstrīdams. Teiksim, uzņēmumam C ir divi dibinātāji, kuriem atšķiras viedokļi par to, kā uzņēmums būtu jāattīsta, piemēram, viens no dibinātājiem vēlas paplašināt uzņēmumu, otrs nevēlas, viens vēlas pieņemt divdesmit jaunu darbinieku, otrs nevēlas pieņemt vispār nevienu darbinieku, viens vēlas iegādāties kādu ražotni, otrs nevēlas - šādos gadījumos, lai abi uzņēmuma dibinātāji atrastu veidu, kādā strādāt un attīstīt savu biznesu, var noderēt mediācija.
Tieši ko var palīdzēt mediators?
Mediators piedāvā apstākļus, kas veicina to, ka abas konfliktā iesaistītās personas paskatās uz situāciju viena no otras skatpunkta un atklāj, kādas ir patiesās intereses, kuras rada konfliktu. Ļoti bieži biznesa vides konfliktu cēloņi nemaz nav tie, kas tiek nosaukti, bet gan gluži citi - piemēram, viena uzņēmuma līdzīpašnieka vēlmi konfliktēt ar otru līdzīpašnieku var izraisīt paša privātās problēmas, piemēram, neatrisināta konfliktsituācija ģimenē vai arī personības psiholoģiskās īpatnības. Mediatoram jābūt pilnīgi neitrālam, un mediators nekad neuzspiež savu skatījumu. Rezultāts konflikta risināšanā būs tāds, par kuru vienosies pašas konfliktā iesaistītās personas. Mediators var mudināt konfliktā iesaistītās personas nonākt pie abpusēji pieņemama risinājuma, bet mediators nevar pateikt: "Jums jārīkojas tā un ne savādāk!"
Tātad atšķirībā no tiesas mediators nepieņem lēmumus, kas konfliktā iesaistītajām personām būtu juridiski saistoši?
Principā mediators vispār nepieņem lēmumus, bet tikai palīdz pieņemt lēmumus konfliktā iesaistītajām personām. Mediācijas procesā lēmuma pieņēmējas vienmēr būs pašas konfliktējošās personas. Tāpēc mediācijas procesā ļoti svarīgi ir divi aspekti - pirmkārt, lai konfliktā iesaistītās personas vispār pašas gribētu pieņemt lēmumu, nevis vēlētos, lai viņu vietā lēmumu pieņem kāds cits, respektīvi, tiesa, un otrkārt, lai strīdnieki spētu sadzīvot ar nepieciešamību pieņemto lēmumu pildīt un arī ar lēmuma sekām.
Valstiskā līmenī vērtējot, Latvijā mediācijas uzdevums ir atslogot tiesas no tādu civillietu, kurām nemaz nebūtu jānonāk tiesā, izskatīšanas un līdz ar to saīsināt ilgo tiesvedību gadījumos, kad bez vēršanās tiesā tiešām nevar iztikt?
Tiesu atslogošana būtu pozitīvais efekts, ko dotu mediācija. Kopumā mediācijas virsmērķis ir radīt harmoniskāku sabiedrība. Tiesa nolemj, kā jārīkojas, konfliktā iesaistītajām personām lēmums jārespektē, jo izvēles nav - tiesas spriedums ir juridiski saistošs, bet tiesa neatjauno sadarbību un normālas attiecības, kas var būt svarīgi gadījumā, ja konflikts ir, piemēram, diviem uzņēmuma līdzīpašniekiem, kuriem jāturpina strādāt kopā. Savukārt mediācija optimālajā variantā nodrošina to, ka tiek pieņemts abu konfliktā iesaistīto pušu akceptēts lēmums, kuru abas puses ir gatavas labprātīgi izpildīt. Mediācija var atjaunot normālas attiecības.
Uzņēmējdarbības vides konfliktos gan bieži redzams, ka neliels konflikts pāraug ilgā, asā un publiskā konfliktā, kurā dominē princips - pretinieku ievainot pēc iespējas smagāk.
Konflikti uzņēmējdarbības vidē vienmēr bijuši, ir un būs. Vispār konflikti ir neatņemama dzīves daļa, bet tieši mediācija spēj nodrošināt to, ka personas, kas iesaistītas konfliktā, tiek tam pāri, spēj normāli komunicēt un turpināt sadarboties.
Uzņēmuma līdzīpašnieki saprot, ka tomēr var vienoties par uzņēmuma attīstības scenāriju, nevis uzņēmumu sadala, sīvi un publiski cīnoties par profesionālākajiem darbiniekiem un svarīgākajiem sadarbības partneriem?
Jā, tieši tā, turklāt arī saprot, kas ir patiesais konflikta iemesls, kā risināt konfliktu, un saprot arī, kā produktīvi turpināt strādāt kopā, lai nenotiktu tā, ka līdzīpašnieku konflikti uzņēmumu novājina, līdz uzņēmums vairs nav glābjams.
Darba tiesiskās attiecības un ar tām saistītie konflikti ir joma, kurā būtu ieteicams piemērot mediāciju?
Ja runā par starptautisko mērogu, tad tieši darba tiesisko attiecību jomā mediācija tiek piemērota ļoti bieži, it īpaši valstīs, kurās ir ļoti stipras arodbiedrības. Latvijā pagaidām šādas prakses nav, bet jāatceras, ka Latvijā par komercmediāciju joprojām trūkst zināšanu, ir neizpratne par komercmediācijas būtību un ar neizpratni saistīts tas, ka komercmediācija biznesa vidē nereti tiek uzskatīta par lieku laika patēriņu. Turklāt mediācijai kā konfliktu risināšanas veidam vēl jānostiprina sava autoritāte juristu, it īpaši advokātu, vidē.
Tiesneši gan varētu būt iepriecināti par mediācijas popularitātes kāpumu Latvijā, jo ir dzirdēts viedoklis, ka tiesā nonāk tādi biznesa konflikti, kurus konfliktējošajām personām būtu vajadzējis atrisināt ārpustiesas risinājuma ceļā, netērējot tiesas laiku.
Tas, ka mediācijas popularitātes pieauguma blakusefektam vajadzētu būt tiesu atslogošanai, ir pilnīgi pareizi.
Mediācijas likums paredz arī tiesas ieteiktu mediāciju. Ko tas praktiski nozīmē biznesa vides konfliktos?
Tiesnesis, pirms sākta lietas izskatīšana pēc būtības, var ieteikt abām pusēm mēģināt konfliktu risināt komercmediācijas ceļā un izvēlēties mediatoru no sertificēto mediatoru saraksta. Vēl jāpiebilst, ka situācijās, kad veidojas konflikts, abu pušu juristi bieži mēģina panākt vienošanos, nevēršoties tiesā, bet atšķirībā no mediatora, kas ir pilnībā neitrāls, juristi vienmēr ir vienas vai otras konfliktējošās puses pārstāvji, līdz ar to nekad nav un vispār nevar būt neitrāli.
Kādos saimniecisko strīdu segmentos ārvalstīs vēl bieži tiek pielietota komercmediācija?
Ļoti bieži komercmediācija tiek izmantota nodokļu strīdos. Te būtiski ņemt vērā, ja komercmediācijas ceļā tiek risināts konflikts starp uzņēmumu un, teiksim, Valsts ieņēmumu dienestu (VID), tad arī VID jābūt gatavam mainīt savu nostāju, uzņemties atbildību par nostājas maiņu un virzīties uz lēmumu, kas noved pie abām konfliktējošajām pusēm pieņemama risinājuma. Ja VID pārstāvjiem tiesa pasaka - jādara tā un tā, tad nekāda atbildība par lēmumu pašam VID nav jāuzņemas, tikai jāizpilda tiesas lēmums. Manuprāt, tieši tas, ka valsts iestādēs iesakņojusies nevēlēšanās konfliktu gadījumos pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par šo lēmumu sekām, ir būtisks iemesls tam, kāpēc Latvijā pagaidām mediācija nav īpaši populāra. Protams, arī mediācija var beigties bez rezultāta, jo mediācija noteikti nav panaceja.
Pieļauju, konflikti, kas saistīti ar mediju vidi - piemēram, strīdi par preses izdevumā publicētu vai elektroniskajos medijos izplatītu informāciju -, arī ir joma, kurā varētu pielietot mediāciju?
Jā, varētu tā būt, it īpaši, ņemot vērā, ka tiesāšanās visās instancēs ilgst gadiem un, piemēram, Pēteris, kuru aizskārusi Jāņa publikācijā vai sižetā paustā informācija, gandarījumu saskaņā ar tiesas lēmumu saņems pēc ļoti daudziem gadiem, turklāt tiesa pēc daudziem gadiem var arī nospriest, ka Pēterim vispār gandarījums nav jāsaņem.
Un šo gadu laikā medija lasītāji vai klausītāji jau sen aizmirsuši konfliktu izraisījušo publikāciju vai sižetu.
Jā, tā var notikt. Mediācijas process tiešām daudz īsākā laikā varētu noslēgties ar to, ka Jānis atvainojas Pēterim un Pēteris pieņem šo atvainošanos, savstarpēji vienojoties par atvainošanās formu - atvainoties rakstveidā, atvainoties konfliktā iesaistītajā medijā, atvainoties mutiski -, vai arī ar to, ka Pēteris saprot - atvainošanos prasīt nav argumentēta pamatojuma.
Komercmediācija vispār var noritēt ļoti ātri, ja vien abas konfliktā iesaistītās personas nolemj, ka intensīvi jāstrādā un pēc iespējas ātrāk jāpanāk konflikta atrisinājums. Turklāt saistībā ar mediācijas lietderību vērts atcerēties, ka vissliktākās sarunas vienmēr ir labākas par visideālāko karu.