Stukāns: Latvijā jādomā par tiesnešu specializāciju

Cik sarežģīta ir finanšu noziegumu iztiesāšana atšķirībā no citiem kriminālnoziegumu veidiem?

Ja šos noziegumus salīdzinām ar citiem kriminālpārkāpumiem, piemēram, zādzību, slepkavību, tur no tiesas izmeklēšanas viedokļa ir vieglāk: vai nu ir noslepkavots cilvēks, vai izdarīta zādzība – jānoskaidro vainīgais. Finanšu noziegumos pārsvarā iesaistīti vairāki cilvēki un ir shēmas. Izdomāti ceļi, līdzekļi un metodes, kā izveidot tādu sistēmu, lai varētu nemaksāt nodokļus vai attiecīgi nepamatoti saņemt kādus līdzekļus no valsts, vai veikt citu noziedzīgu darbību. Šiem noziegumiem raksturīga mērķtiecīga, pārdomāta rīcība, lai iedzīvotos, nelikumīgā veidā gūtu labumu. Nav tā, ka cilvēks iet pa ielu un pēkšņi izdomā kādam uzbrukt vai arī staigā pa veikalu – ai, paslīdēja roka, iebāž kabatā kādu preci. Finanšu noziegumu veikšanai cilvēki rūpīgi gatavojas – sameklē līdzekļus, personas, ceļus, kā paveikt attiecīgu noziedzīgu nodarījumu. Turklāt šādu lietu izmeklēšanu sarežģī tas, ka noziedzīgajā nodarījumā iesaistītais cilvēks jau nebrīdina nevienu, viņš var darboties kādu laiku, un tikai tad valsts konstatē, ka šeit kaut kas nav kārtībā. Lai visu izmeklētu vēsturiski, tas ir ļoti sarežģīti. Turklāt šādos noziegumos tiek domāts, lai maksimāli mazāk saglabātos pēdas vai vispār nepaliktu nekādu pēdu.

Šeit jūs domājat vairāk nodokļu noziegumus?

Ne tikai. Ja tas ir saistīts ar finansēm, tā ir pārdomāta, iepriekš rūpīgi sagatavota rīcība. Tā nav pēkšņa ideja.

Cik viegli vai sarežģīti ir saprast un pierādīt apsūdzēto vainu šādās lietās?

Sarežģīti nav saprast, bet pierādīt. Galvenā problēma – apkopots liels daudzums informācijas, uz kuras pamata gan prokuroram, gan tiesai jāizdara secinājumi. Slepkavības gadījumā ir upuris, bieži arī nozieguma ierocis, bet šeit var būt situācija, ka reālajā pasaulē nepaliek pēdas. Jāizdara secinājumi, balstoties uz savākto informāciju, – tas prasa loģisku, sarežģītu domāšanu. Sākotnēji to izdara prokurors, un viņam jāspēj sniegt pārliecinošus argumentus, lai tiesnesis izdarītu tādu pašu secinājumu. Tas nav tā, ka noliek priekšā trīs priekšmetus – tu tos redzi, vari aptaustīt.

Kāda ir tiesnešu kompetence un zināšanas, lai spētu izvērtēt finanšu noziegumus un attiecīgi pieņemtu objektīvu spriedumu?

Spēja ir, bet zināšanas varēja būt labākas. Ir tiešām nepieciešams mērķtiecīgi domāt par speciālām tiesnešu apmācībām šādu noziegumu izskatīšanai, jāatrod līdzekļi un jāorganizē apmācības. Attiecībā uz Krimināllikuma normām tiesneši ir augsti kvalificēti – te problēmu nav. Problēmas ir ar grāmatvedības un finanšu jomu, kurā tiesnesim jāiedziļinās un jāizprot saimnieciskā darbība. Jāsaprot finanšu darījumi, grāmatvedības uzskaite un kārtība. Šie aspekti ir specifiski, un tāpēc nereti šādas lietas ilgi izskata, jo tiesnesim vajag ilgāku laiku, lai viņš spētu rūpīgi iedziļināties grāmatvedības dokumentos un citās lietas niansēs, saprastu, kā ticis pastrādāts attiecīgs nodarījums. 

Šobrīd tiesās lietas tiek sadalītas tiesnešiem pēc nejaušības principa, un tas nozīmē, ka jebkuram tiesnesim var gadīties iztiesāt krimināllietu par finanšu noziegumiem. Šķiet, nav iespējams noteikt, piemēram, trīs tiesnešus, kuri specializētos finanšu noziegumu iztiesāšanā?

Ir iespējams. Tas pat būtu izvērtējams risinājums. Protams, mēs nevarētu pieļaut, ka šādas lietas izskata tikai viens vai trīs tiesneši, jo ilgākā laikā kādam var rasties aizdomas par šo tiesnešu objektivitāti un tā tālāk. Ja mēs varam nodrošināt, ka finanšu noziegumos specializējas, piemēram, seši vai astoņi tiesneši, un attiecīgi arī organizējam viņu apmācību – tāds risinājums varētu būt.

Bez labām finanšu zināšanām tiesnesim var būt grūtības izprast nozieguma smagumu.

Tāpēc visos līmeņos nepieciešams celt kvalifikāciju un zināšanas tieši finanšu jomā. Nevaru noliegt – var gadīties situācija, ka tiesnesis tomēr piemēro mazāku sodu, jo nav bijusi atbilstoša kompetence šādu lietu izmeklēšanā. Tomēr nevar uzskatīt, ka tiesnešu zināšanas būtu vājas, ir normāls līmenis, bet būtu labi, ja tas būtu visaugstākais. 

Nereti tiesām pārmet pārāk maigu sodu piespriešanu par finanšu noziegumiem – izmeklētāji ieguldot milzīgu darbu pierādījumu savākšanai, bet beigās tiesas piespriestais sods esot niecīgs.

Kas attiecas uz soda noteikšanu, nesaskatu problēmas. Tas, ka dažādi cilvēki vēlas dažādus sodus, tas ir normāli, jo principus un kārtību, kādā piemēro sodu, nosaka Krimināllikums. Tajā viss ir skaidri uzrakstīts. Mehānisms ir ļoti vienkāršs – prokurors izsaka priekšlikumu par soda veidu un mēru, tiesnesis var izlemt citādi, bet abām pusēm – apsūdzībai un tiesājamam – ir tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas lēmumu. Tad ir apelācijas instance, kura atkārtoti izvērtē piespriestā soda pamatotību. Ja abas instances ir vienādi lēmušas, tad man nav pamata teikt, ka mums ir nepareizi vai neadekvāti sodi. Loģiski, ja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) finanšu policija konkrētu lietu izmeklē, piemēram, četrus gadus, viņiem gribas, lai tas cilvēks pasēdētu cietumā vismaz pusgadu, bet tā ir subjektīva attieksme. Ja skatāmies objektīvi – no likuma viedokļa –, konkrētajā pantā ir alternatīvas, līdz ar to jau likums pieļauj, ka nav obligāti cilvēkam jāsēž cietumā. Tāpēc ir tiesa, kas izvērtē, kuros gadījumos tiešām jāpasēž cietumā, bet kuros tomēr tas nebūtu lietderīgi. Tas, ka sabiedrība "grib asinis", – tā tas ir vienmēr. Tiesa nevar pieņemt notiesājošu spriedumu tikai tāpēc, kā to pieprasa sabiedrība.

Arī tā sauktajās skaļajās lietās spriedumi mēdz būt nesaprotami maigi.

Labi, ka ir šādas "skaļās lietas", jo tādām tiek pievērsta pastiprināta sabiedrības uzmanība un tiesnesis kā jebkurš normāls sabiedrības loceklis subjektīvi saspringst vēl vairāk, saprotot, ka viņam pievērsta īpaša uzmanība, un, manuprāt, šādās lietās tiesneši maksimāli cenšas, lai nebūtu pamata aizdomām, ka kaut kas ir izdarīts nepareizi.

Cik kvalitatīvi ir sagatavotas krimināllietas, kuras tiesībsargājošās iestādes iesniedz tiesā?

Atbilstoši Kriminālprocesa kodeksam par lietas kvalitāti lēmumu pieņem prokurors, kurš attiecīgi arī izlemj – sūtīt vai nesūtīt lietu uz tiesu. Prokurors no krimināllietas ierosināšanas dienas uzrauga izmeklēšanu, arī dodot norādījumus izmeklētājiem, kurā virzienā strādāt, kādi pierādījumi ir jāsavāc vai kādi fakti jāpārbauda. Tāpēc manā izpratnē par lietu izmeklēšanas kvalitāti ir atbildīgs prokurors.

Kā tiesneši vērtē šo lietu kvalitāti? Ir gadījumi, kad tiesa noraida prasītā soda piemērošanu tikai tāpēc, ka nav pietiekamu pierādījumu.

Šeit atkal ir juridiski kritēriji, ko ņem vērā tiesnesis. Taču prokuroram nevar pārmest – viņš uzskata, ka pierādījumu daudzums ir pietiekams, bet tiesnesis uzskata, ka nepietiekams, jo viņš ir cits cilvēks ar citu izpratni, profesionālo pieredzi. Ja prokurors tiesneša lēmumam nepiekrīt, ir nākamā tiesu instance, kā arī kasācijas instance. Ja tiesa nepiekrīt apsūdzības argumentiem, tā nav nekāda traģēdija – tā veidojas tiesu prakse un prokuroriem ir iespēja izdarīt secinājumus, kādi argumenti ir svarīgi tiesām.

VID vadītāja Ilze Cīrule iepriekš sarunā ar Dienu pieļāva, ka sodi, kurus piespriež par finanšu noziegumiem pret valsti, ir salīdzinoši maigi tāpēc, ka šajās lietās nav konkrētas personas, ka cietušais – valsts – tiek uztverts abstrakti. Vai tiesu izpratnē ir atšķirība starp noziegumiem, kas ir izdarīti pret personu vai pret valsti?

Tas ir nepamatoti. Tā ir neliela neizpratne par šiem jautājumiem. Nav nozīmes, kas ir cietušais, jo jāvērtē nodarītais kaitējums un šā kaitējuma apmērs. Krimināllikums nosaka krimināli sodāmu nodarījumu veidus, bet nav tāda sadalījuma, pret ko izdarīts noziegums. Tiek vērtēti apstākļi, izvēloties soda veidu un apmēru. Ja ir attiecīgi lieli apmēri – virs 50 minimālajām mēnešalgām –, sods būs daudz bargāks. Ja mēs runājam par valsti un nodokļiem, tie apmēri vienmēr ir ļoti lieli, un šis apstāklis tiek ņemts vērā.

Par finanšu noziegumiem, par kuriem 2015. gadā tiesas pasludināja spriedumus, tikai vienā gadījumā piemērota reāla brīvības atņemšana, pārējie bijuši vai nu nosacīta brīvības atņemšana, vai piespiedu darbi. Tiesībsargi tos dēvē par signālu noziedzniekiem, jo sodi nav bargi, salīdzinot ar nozieguma smagumu.

Būtu labi tad, kad dod signālu sabiedrībai, ne tikai pateikt, kāds soda veids tiek piemērots – reāla vai nosacīta brīvības atņemšana, naudas sods vai piespiedu darbs –, svarīgi arī pateikt līdz galam, kas ar spriedumu ir izlemts, tajā skaitā pasakot, ka no personas tiek piedzīti visi nodarītie zaudējumi. Kad tiek piemērota nosacīta brīvības atņemšana, ir situācijas, ka vainīgais jau daļu nodarīto zaudējumu ir sedzis. Tāpat būtiski, cik lielu summu viņš paliek parādā pēc sprieduma pasludināšanas, kas viņam būs jāsamaksā valstij. Te ir ļoti vienkārša atbilde – vai nu viņš samaksā valstij, vai līdz mūža beigām viņu visu laiku uzraudzīs tiesu izpildītājs, lai piedzītu visu summu. Līdz ar to negatīvās sekas, kas iestājas notiesātajam, ir daudz ilgstošākas, nekā tas būtu, izciešot tikai pusgadu cietumsoda. Protams, ir jautājums – vai viņš visu naudu vispār būs spējīgs atmaksāt, bet tādā gadījumā viņam šī nasta būs visu atlikušo mūžu. Ja pajautātu notiesātām personām – vai esat ar mieru nosēdēt gadu cietumā, bet valstij varēsiet nemaksāt neko – varbūt kāda daļa labāk sēdēs cietumā, toties saņems atbrīvojumu no parāda pret valsti. Ja cilvēks procesa laikā sāk atmaksāt nodarītos zaudējumus, kāds būtu labums viņu tagad uz gadu ielikt cietumā? Pēc gada viņš pateiks: «Ziniet, paldies – es labāk mēģināšu neko nedarīt oficiāli un nemaksāšu valstij, jo es jau gadu esmu pasēdējis.» Ir arī vēl kāds apstāklis, par kuru nerunā, – visi aprēķini par nodarītajiem zaudējumiem tiek veikti, balstoties uz konkrētām formulām, pieņemot, no kādu nodokļu nomaksas konkrētais cilvēks ir izvairījies, kādas summas viņš būtu nomaksājis nodokļos, strādājot godīgi. Taču vai faktiski tas tā būtu – tas paliek atklāts jautājums, jo audits piedzenamo summu aprēķina, ņemot vērā maksimālos iespējamos ienākumus no konkrētās saimnieciskās darbības. Taču tas ir teorētisks pieņēmums, un reāli varbūt nemaz šādus maksimālos finanšu rādītājus uzņēmējs kādu iemeslu dēļ nebūtu sasniedzis. 

Nu to jau šis cilvēks pats izlēma – spēlēt negodīgu spēli.

Jā, tā ir cilvēka izdarīta izvēle, un šie sodi tomēr nav maigi. Juridiskās sekas ir ļoti smagas konkrētajam cilvēkam. Turklāt soda mērķis tomēr ir panākt, lai konkrētā persona neizdara jaunus noziegumus un arī citas personas, ņemot vērā šo piemēru,  pildītu likumu. Izskatot lietu, tiesa arī ņem vērā konkrēto personību un viņa iepriekšējo dzīves pieredzi. Ja tiesa uzskata, ka cilvēks nav jāliek cietumā, jo viņš izdarījis secinājumus un pierāda, ka grib un spēj godīgi strādāt, tad tāds nu tiesas redzējums ir.

Varbūt cilvēka apgalvojumi, ka grib godīgi strādāt, ir labs teātris?

Teātris tas būtu, ja viņš tikai stāstītu, bet tiesa vērtē reālo situāciju – ko viņš dara, ar ko nodarbojas, kā veido savu dzīvi. Savā ziņā tas būtu pret likuma jēgu – nolemt tagad, lai viņš pārmācīšanas nolūkā pasēž cietumā. Tas soda mērķi nekādā veidā nesasniedz. Mērķis tiek sasniegts tad, ja viņš tiek atzīts par vainīgu, izdara secinājumus un cenšas novērst nodarītos zaudējumus.

Ja cenšas...

Ja necenšas, tad ir piespiedu mehānisms.

Cik ir tādu personu, kuras otrreiz tiek tiesātas par finanšu noziegumiem?

Daudz mazāk nekā puse. Ja tā ir otrā reize – tas jau ir recidīvs, tur nav variantu un būs pietiekami bargs sods. Atkārtoti nosacītu brīvības atņemšanu nevar piemērot. Man nav bijis neviena gadījuma, kad būtu apsūdzēta persona, kas jau reiz par šādu noziegumu ir tiesāta. Ir jau vēl būtisks apstāklis – informācija par piespriestajiem sodiem saglabājas datubāzēs – kurš gan grib, lai viņam uzmanību jebkādu iemeslu dēļ pievērš kontrolējošās institūcijas? Ja kādā brīdī tiks izmeklēta lieta, kur būs līdzīgs raksturs, šīm personām var tikt uzdoti jautājumi. Savukārt gadījumā, ja notiesāta persona tomēr nonāk atkal tiesībsargu redzeslokā par tādu pašu nodarījumu, izmeklētājam ir daudz vieglāk to izmeklēt, analizējot iepriekšējo lietu. To, protams, saprot arī notiesātās personas.

Jebkurā nelikumīgā shēmā ir kāds, kurš to organizē, vada, izpilda un arī gūst labumu. Vai visās lietās izdodas atklāt un vismaz jebkādu sodu piemērot visiem shēmā iesaistītajiem?

Tie ir reti gadījumi, kad izdodas atklāt un notiesāt pilnīgi visu grupu, jo arī pie tāda nozieguma organizētāji strādā un domā. Taču tajos gadījumos, kad atklātās personas piekrīt sniegt informāciju par pārējiem grupas dalībniekiem, izmeklētājiem, protams, ir vieglāk strādāt un pat atklāt visu shēmu. Ja atklātās personas nesadarbojas, izmeklēšanā jāizmanto operatīvie līdzekļi, lai noskaidrotu visu shēmu. Tas prasa ilgāku laiku. Finanšu noziegumus plāno un īsteno ilgstošā laika posmā – tie ir gadi. Un tiesai ir jāapraksta un jāizprot visā periodā izdarītais, lai taisītu spriedumu.

Vai ilgstošie izmeklēšanas un tiesvedības procesi nerada risku, ka beigās iestāsies noilgums un pret apsūdzēto vispār būs jāizbeidz lieta?

Noilgums ir atkarīgs no nozieguma smaguma. Noilgums ierobežo laiku no lietas ierosināšanas līdz apsūdzības uzrādīšanai, bet tas ir objektīvi – mēs nevaram izmeklēt kādu nodarījumu, piemēram, 25 gadus – tas būtu absurds. Tāpēc radīts mehānisms, kas paredz noteiktu termiņu pierādījumu vākšanai atkarībā no nozieguma smaguma – par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem noilgums ir attiecīgi 10 un 15 gadu, un par tādiem pārsvarā arī uzskata finanšu noziegumus. 

Kādus finanšu noziegumus ir vieglāk izmeklēt – pret valsti vai pret privātpersonām, to skaitā biznesa krāpšanas, piemēram, reiderismu?

Pret privātpersonām veikto finanšu noziegumu izmeklēšana un iztiesāšana ir vieglāka, jo tur nav tik sarežģītu un ilgstošu darbības posmu. Nereti šajās lietās ir viens konkrēts darījums, līgums, uz kā pamata īstenotas nelikumīgas darbības, – konkrēts gadījums un persona, kura, izmantojot otra nezināšanu un maldus, īsteno krāpšanu. Reiderisma gadījumus izmeklēt arī nav sarežģīti – parasti tas ir viens gadījums – ir konkrēts uzņēmums, ko pārņēmušas citas personas. Tad tiesai jāizvērtē, vai uzņēmums ir pārņemts likumīgi vai ne. Tur nav problēmu. 

Vai ir bijuši gadījumi, ka kāda no apsūdzētajām personām apgalvo, ka neko nav zinājusi par savu saistību ar noziegumu – ka nav vainīga?

Krimināllikumā ir vainas formas – ja apsūdzētais saka, ka nezināja, likumā rakstīts, ka bija jāsaprot un jāzina, izejot no viņa veiktajām darbībām. Ja cilvēks ir pieskaitāms, pilngadīgs, viņam ir pilna atbildība par savu rīcību. Viņš nevar pateikt – es slikti mācījos skolā un nesapratu, ko es daru. Mums ir bijuši gadījumi, ka apsūdzētais stāsta: "Man palūdza aiziet uz Uzņēmumu reģistru un parakstīt dokumentus, lūdza būt par direktoru – es piekritu." Tiesa no juridiskā viedokļa nevar pieņemt, ka tās būtu nesodāmas personas. Tad visi aizbildinātos ar to, ka viņi ir slikti mācījušies skolā. Var būt situācija, ka ir liels uzņēmums, kur ir trīs grāmatveži – viens kaut ko nelikumīgu dara, bet pārējie varēja par to nezināt, jo katrs izpilda savu funkciju. Bet to noskaidro izmeklēšana, ņemot vērā konkrētus faktus

Kāpēc ir tik daudz ekonomisko un finanšu noziegumu? Ir nesodāmības sajūta?

Latvijā ir sarežģīta ekonomiskā situācija, augsts bezdarbs, un diemžēl sabiedrība ar savu attieksmi pieļauj šādu noziegumu izdarīšanu un pat netieši atbalsta, jo domā par to, lai nodrošinātu izdzīvošanu, un līdz ar to mums ir aplokšņu algas, nenoformēti līgumi, kas dod impulsu negodīgiem uzņēmējiem izdarīt aizvien vairāk noziedzīgu nodarījumu. Sabiedrība ir ļoti toleranta pret šādu situāciju. Taču tad, kad kādu noķer, tiek prasīts viņu likt cietumā. Tomēr šaubos, vai lielākais vairums būtu par to, lai noziedzniekus liek cietumā. Drīzāk prasītu, lai noķertie pārkāpēji atmaksā visus nodarītos zaudējumus. Tad sabiedrība būtu apmierināta. Cilvēkam, kurš izdara noziegumu, jāsaprot, ka būs jāsedz viss nodarītais kaitējums. Protams, viņš labāk izvēlētos pasēdēt pāris gadu cietumā un norakstīt visus parādus. Tieši tāpēc sitiens pa kabatu ir daudz iedarbīgāks un nepatīkamāks nekā jebkurš cits soda veids. Turklāt, ja viņš sāks izvairīties no zaudējumu segšanas, tas jau ir jauns noziedzīgs nodarījums, rezultātā var saņemt vēl vienu sodu.