Par ievērojamām izmaiņām Tokijas aizsardzības politikā kļuva zināms vēl pagājušā gada decembra vidū, kad Japānas valdība apstiprināja uzreiz trīs aizsardzības un drošības dokumentus, un pirmām kārtām jaunu Nacionālās drošības koncepcijas redakciju. Šajos dokumentos Ķīna tika nodēvēta par lielāko stratēģisko izaicinājumu, kāds jebkad bijis Japānas drošībai un stabilitātei, kā arī paziņots par plāniem līdz 2027. gadam palielināt aizsardzības izdevumus līdz 2% no iekšzemes kopprodukta, kas Japānu padarīs par valsti ar trešajiem lielākajiem militārajiem tēriņiem pasaulē.
Fumio Kisidas turneja, kas sekoja šiem lēmumiem, savukārt bija veltīta punktu salikšanai uz «i» aizsardzības politikā. Tās gaitā tika apliecināta (un arī akceptēta) Tokijas gatavība pilnvērtīgi iesaistīties rietumu militārajās aliansēs, taču ar piebildi – ja šīs alianses un pirmām kārtām jau NATO ir gatavas pārcelt savas aktivitātes uz Indijas un Klusā okeāna reģiona ģeopolitisko teātri.
Par šādu gatavību liecina ne tikai ASV un citu rietumvalstu atbalsts Japānas bruņoto spēku atjaunošanai. Pat būtiskāki ir tādi soļi kā militāri politiskā bloka AUKUS vai četrpusējā drošības dialoga QAUD izveide. Arī virkne vēl citu aktivitāšu, kas ārpus reģiona piesaistījušas maz uzmanības, taču apliecina kopējo tendenci. Piemēram, Japānas un Dienvidkorejas uzaicināšana uz pagājušā gada NATO samitu Madridē vai Dienvidkorejas nesen publiskotā Indijas un Klusā okeāna reģiona stratēģija. Dienvidkoreja uz NATO samitu, jāpiebilst, tika uzaicināta pirmoreiz vēsturē, un ielūguma nosūtīšana Seulai bija ASV prasība.
Šeit atsevišķs jautājums gan ir Japānas un Dienvidkorejas sarežģītās attiecības Korejas pussalas kādreizējās okupācijas dēļ, tomēr var īpaši nešaubīties, ka tieši Indijas un Klusā okeāna reģions un pretdarbība Ķīnas ietekmei un plāniem strauji kļūst par ASV un to sabiedroto, tostarp arī Eiropas sabiedroto, galveno darbības lauku. Vidējā un ilgtermiņā tā tomēr var izrādīties neiepriecinoša ziņa Ukrainai un Austrumeiropai, jo gadījumā, ja atklāsies, ka rietumiem nepietiek resursu cīņai divās ģeopolitiskās frontes līnijās, Vašingtonā par prioritāru, visticamāk, tiks atzīts Ķīnas, nevis Krievijas virziens.