Šie paziņojumi ir Lukašenko atbilde Lietuvai par atbalstu Baltkrievijas opozīcijai, kā arī par Baltijas valstu vienoto atteikumu iegādāties Astravjecas AES ražoto enerģiju. Šīs AES pirmā energobloka iedarbināšana, jāatgādina, ir paredzēta šā gada 7. novembrī. Tiesa, pārējās Baltijas valstis oficiāli nav pieminētas, tomēr nav šaubu, ka arī tās tiek paturētas prātā.
Solījumi mainīt eksporta maršrutus attiecas galvenokārt uz naftas produktiem, un tas ir solis, kuru no Minskas jau sen uzstājīgi prasa Maskava. Krievijas nafta Baltkrievijai tiek piegādāta ar ievērojamām (lai arī pakāpeniski sarūkošām) atlaidēm, un Maskava uzskata, ka šīs naftas pārstrādes produktu eksports caur Krieviju ir atbilstīga kompensācija par labvēlības režīmu. Attiecībā uz otro nozīmīgāko Baltkrievijas eksporta produktu – kālija mēslojumu – no Maskavas puses prasību nav, kamdēļ domājams, ka šajā ziņā viss tā arī paliks paziņojumu līmenī.
Krievijas Sanktpēterburgas reģiona ostām, it īpaši Ustjlugai, jau šobrīd nav īpašu problēmu ar Baltkrievijas naftas produktu pieņemšanu, bet pēc 2024. gada, līdz kuram šajā ostā paredzēts uzbūvēt vēl divus jaunus naftas produktu termināļus, šajā ziņā nebūs vispār nekādu jautājumu. Tajā pašā laikā nopietna problēma ir loģistikas rentabilitāte.
Visa PSRS laikposmā izveidotā reģionālā dzelzceļa infrastruktūra ir orientēta uz Baltijas valstu ostām, bet kravu pārvadājumu maršruts no Baltkrievijas uz Sanktpēterburgu met iespaidīgu loku, kura dēļ transporta izmaksas pa to Minskai kļūst salīdzināmas ar ceļu caur Baltijas valstīm tikai ar nosacījumu, ja Krievijas dzelzceļš piešķir pārvadājumiem atlaidi 75–80% apmērā, kas nozīmē subsidēšanu, un šādam solim Krievijas kompānija nav gatava.
Iespējamie risinājumi ir vēsturiskās tiešās, taču PSRS laikā likvidētās dzelzceļa līnijas caur Pleskavas apgabalu atjaunošana vai arī naftas produktu cauruļvada būvniecība, turklāt ar nosacījumu, ka eksporta apjomiem pa šo cauruļvadu jābūt jūtami lielākiem nekā pašreizējais Baltkrievijas naftas produktu eksports caur Klaipēdas ostu Lietuvā.
Abos gadījumos tās ir investīcijas, kas atmaksāsies tikai gadu piecpadsmit laikā, tas nozīmē – viens vai otrs no šiem projektiem tiks īstenots tikai tad, kad Maskavā valdīs pārliecība, ka Baltkrievija ir neatgriezeniski piesaistīta Krievijai. Vai arī dzelžaina apņemšanās ar jebkādām metodēm nodrošināt tās palikšanu Maskavas ekonomiskās un politiskās ietekmes sfērā.
Pateicoties šādam fonam, jautājums, kādā veidā un vispār notiks Baltkrievijas naftas produktu eksporta pārorientēšana, savukārt kļūst vairs ne tikai par ekonomisku faktoru, bet arī būtisku ģeopolitisko indikatoru, kam ir vērts pievērst pastiprinātu uzmanību.