Ņemot vērā energoresursu cenu kāpumu, bieži par enerģētiku tiek runāts tikai finansiālā aspektā, akcentējot to, ka iedzīvotājiem, uzņēmumiem, kā arī valsts un pašvaldības iestādēm ir grūtības nomaksāt apkures un elektrības rēķinus. Otra tendence ir par energoresursu tēmu runāt vien ģeopolitiskā aspektā. Tas, ka Latvijas interesēs ir mazināt atkarību no Krievijas energoresursiem, konkrēti no dabasgāzes, nav apšaubāms, bet, visticamāk, vispār bez gāzes mūsu valsts energosaimniecība tuvākajā laikā tomēr neiztiks, un līdz ar to ir jādomā par citiem tirgiem, kuros gāzi iegādāties.
Vēl trešā tendence ir enerģētikas tēmu vērtēt tikai zaļā dzīvesveida aspektā. Te jāatgādina, ka jau agrāk, pirms Covid-19 pandēmija kļuva par globāla mēroga aktualitāti un ģeopolitisko situāciju satricināja Krievijas iebrukums Ukrainā, Eiropas Savienība izsludināja vērienīgu plānu – Eiropas zaļo kursu –, kura mērķis ir novērst klimata pārmaiņas un vides degradāciju.
Visticamāk, Latvijā tiešām nav vajadzīgs īpašs ministra amats, lai apvienotu ar enerģētiku saistītos finansiālos jautājumus, kara radītās spriedzes pārvarēšanu un zaļās idejas mūsdienīgā, jēgpilnā programmā, taču būtu nepieciešama vienota izpratne par to, ko īsti mēs vēlamies panākt enerģētikas jomā. Ja mērķis ir taupīt energoresursus, tad tas ir labs īstermiņa mērķis. Taču jebkādus resursus var ietaupīt tikai līdz zināmai robežai. Latvijas klimats ir tāds, ka pusi gada ēkām ir nepieciešama apkure, un arī bez apgaismojuma daudzās tumšajās diennakts stundās neiztikt. Tāpēc valsts mērogā ir nepieciešama ilgtermiņa stratēģija, kas būtu plašāka par aicinājumu: "Visi elektrību, kā arī gāzi un citus energoresursus tērēsim pēc iespējas mazāk!"
Spilgts vienotas stratēģijas trūkuma piemērs ir mājokļu apkure Rīgā. Centralizēta siltumapgāde ir lielai daļai XX gadsimta otrajā pusē būvēto sērijveida dzīvokļu ēku, savukārt ar to siltināšanu un energoefektivitātes paaugstināšanu nav veicies. Turpretī senākajās ēkās un pat jaunajos, XXI gadsimtā būvētajos namos sastopami dažādi individuāli apkures risinājumi, kas pirmajā gadījumā var būt ļoti veclaicīgi, bet otrajā – šoziem finansiāli neizdevīgi. Domājot par Rīgas (un citu pilsētu) attīstību, ēku apkurei un energoefektivitātei būtu vajadzīga daudz sistemātiskāka un valstiskāka pieeja.