Par galveno un rietumu politiķiem bieži šokējošu atklāsmi pēc Krievijas agresijas kļuva fakts, ka pārliecinošs vairākums nerietumu valstu (vienlaikus – vairākums pasaules valstu) pat labākajā gadījumā aprobežojas ar Maskavas formālu nosodīšanu, taču negrasās pievienoties pret Krieviju noteiktajām sankcijām. Tā vietā tiek meklēti alternatīvi ceļi sadarbības kā ar Maskavu, tā savā starpā attīstīšanai. Un, ja iepriekš tā dēvētās pasaules bez rietumiem veidošanās ritēja lēni un mokoši, tagad šis vektors nerietumu valstīs ir kļuvis vai kļūst par dominējošo.
Iemesli, kamdēļ attīstības valstis izvēlas šādu ceļu, ir dažādi un bieži atšķirīgi, tomēr ir arī ievērojams skaits vienojošu elementu. Tādu kā nevēlēšanās upurēt savas ekonomiskās un nacionālās intereses uz rietumu interešu altāra, nepatika pret rietumu sludinātajām un aktīvi virzītajām vērtībām, bažas, ka rietumu sankcijas var tikt piemērotas arī pret citām nerietumu valstīm u. c. Kā arī vispārēja pārliecība, ka rietumu dominēšanas laikmets ir beidzies, kamdēļ steidzami nepieciešams meklēt alternatīvas.
Rezultāts savukārt ir tāds, ka pie vadošās nerietumu valstu apvienības BRICS, Ķīnas un Krievijas vadītās Šanhajas sadarbības organizācijas un vēl virknes citu šādu institūtu durvīm drūzmējas prāvs pulks tām pievienoties gribētāju. Rietumu kontrolētie globālie institūti par tādiem tikmēr vairs ir uzskatāmi ļoti nosacīti. Piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācija, liberālās globalizācijas bastions, pastāv tikai formāli, jo nespēj ietekmēt par sankcijām nosauktu tirdzniecības un citu ekonomisko barjeru ieviešanu.
Pats būtiskākais, ka paradigmas, kādās šobrīd dzīvo rietumu un nerietumu pasaules, ir radikāli atšķirīgas. Ja pēdējā tikpat kā nešaubās, ka rit jaunas pasaules kārtības veidošanās, tad rietumos notiekošo visbiežāk uzskata ne vairāk kā par dumpi uz kuģa un īslaicīgu problēmu. Kas vēl vairāk samazina jau tāpat ne īpaši lielās iespējas pavērst procesus pretējā virzienā.