Nesen valodu tematu aktualizēja Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks (NA/LRA), aicinot mainīt normatīvo regulējumu, lai mazinātu krievu valodas izmantošanu pilsētvidē. Sekoja LTV1 raidījuma Kultūršoks sižets, režisora Alvja Hermaņa raidījumam veltītā kritika, kā arī gan Kultūršoka, gan LTV vārdā paustā atbildes reakcija.
Jāpiebilst, ka Tieslietu ministrija ir apliecinājusi virzību uz to, ka publiskā informācija pilsētvidē sniedzama latviešu valodā un nepieciešamības gadījumā arī "kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām" (LETA, 12. septembris). Tātad – ne krievu valodā.
Tie iedzīvotāji, kuri seko līdzi politiskajiem procesiem, jau sen ir pamanījuši, ka krievu valodas aizstāvību sava politiskā kapitāla vairošanai izmantojušas dažādas personas ar visai interesantu biogrāfiju, viņu vidū arī kāda kādreizējā Eiropas Parlamenta deputāte, uz kuru krīt aizdomas par iespējamu sadarbību ar Krievijas specdienestiem un kura atšķirībā no daudziem citiem eiroparlamentāriešiem pēc 2022. gada 24. februāra izvairījās apliecināt atbalstu Ukrainai.
Vienlaikus labi zināms ir arī tas, ka jāuzmanās no Krievijas īstenotajām dezinformācijas kampaņām. Piemēram, 16. septembrī LETA vēstīja, ka Kremlis "centies sarīdīt Latvijas krievus pret Ukrainas bēgļiem".Tomēr jautājums par latviešu valodas kā vienīgās mūsu valsts valodas vietas un lomas nostiprināšanu publiskajā saziņā un kopumā par latviešu valodas prestižu ir plašāks par nepieciešamību stāties pretī Kremļa impēriskajām ambīcijām.
Pēc diviem mēnešiem – 18. novembrī – būs Latvijas Republikas proklamēšanas gadadiena. Varbūt būtu īstais brīdis popularizēt to, ka ne tikai runāt, bet arī lasīt latviski ir prestiži? Latviešu valodā izdotās grāmatas reklamēt kā nozīmīgu vērtību? Mudināt apmeklēt izrādes latviešu valodā? Nekautrēties par latviešu valodas apguvi atgādināt tiem cilvēkiem, kuru dzimtā valoda ir cita, bet kuri pastāvīgi un ilgtermiņā dzīvo mūsu valstī? Ignorēt visus, kuri cenšas iestāstīt, ka valsts valodas apguve un interese par latviešu kultūru apdraud Latvijā dzīvojošo citu tautību cilvēku identitāti?
Nav nozīmes, kāds – kreisi liberāls, nacionālkonservatīvs vai centrisks – politiskais spēks vada par kultūru un izglītību atbildīgās ministrijas. Valdības nāk un iet. Partijas piedzīvo kāpumus un kritumus, bet nepieciešamība Latvijā rūpēties par latviešu valodu nekur nepazūd.