Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko noorganizētajai nelegālo imigrantu krīzei (neatkarīgi no tā, vai Baltkrievijas varas iestādes ir tieši iesaistītas imigrantu plūsmu organizēšanā vai arī tikai vienkārši neliek nekādus šķēršļus to ceļā) ir uzreiz vairāki aspekti.
Viens no tiem ir Lukašenko ambīcijas, kā arī Baltkrievijas attiecības ar kaimiņvalstīm, bet cits – centieni, pie kam daudzpusēji, piesaistīt notiekošajam arī "savas" lielvalstis, kuras dažādu iemeslu dēļ nevar palikt malā. Galvenā problēma šajā gadījumā ir, ka līdzīgās situācijās tradicionāli ir pieņemts slēgt kādas vienošanās ar apvienotās Eiropas kaimiņvalstu ne gluži demokrātiskajiem līderiem, kuri pēc tam operatīvi atrisina robežas šķērsot gribētāju jautājumu. Spilgtākie piemēri ir Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans un kādreizējais Lībijas līderis Muammars Kadāfi.
Runāt ar Lukašenko oficiāli eiropieši nav un nebūs gatavi, jo ir atteikušies atzīt viņu par Baltkrievijas prezidentu, un attiecīgi sarunu sākšana nozīmēs arī Lukašenko uzvaras atzīšanu. Šā iemesla dēļ atbildību par Baltkrievijas rīcību tiek mēģināts pāradresēt tās aizbildnei Maskavai, prasot tai saukt Baltkrievijas prezidentu pie kārtības, taču, tā kā tas visbiežāk tiek darīts ultimatīvā formā, Krievija ne bez cinisma piedāvā vienīgi veicināt tiešas sarunas starp Lukašenko un eiropiešiem.
Rezultātā situācija riņķo pa apburto loku, bet iesaistīto politiķu paziņojumi kļūst aizvien kareivīgāki, arī vārda tiešā nozīmē, jo draudēts tiek vairs ne tikai ar ekonomiskām sankcijām, bet jau ar bruņotu sadursmju iespējām. Tāpat situācijas risināšanā tiek iesaistīti jau paša augstākā kalibra politiķi, tajā skaitā ASV prezidents Džo Baidens un Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Pēdējais fakts vienlīdz var liecināt gan par to, ka situācija tiek kontrolēta un pašdarbība netiks pieļauta, gan par to, ka lielvaras var arī izspēlēt kādas savas kārtis savstarpējo attiecību ietvaros, un attiecīgi jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu.
Visbeidzot ir arī trešais un, iespējams, pats svarīgākais aspekts. Neatkarīgi no tā, kā atrisināsies konkrētā krīze, tā ir likusi lielam skaitam eiropiešu aizdomāties par to, ka Eiropas tolerancei pret labākas dzīves meklētājiem jau ir arī robežas un ka aiz imigrantu viļņiem vienmēr stāv kādas politiskās intereses. Tostarp nelegālie imigranti un labākas dzīves meklētāji arī oficiālajā terminoloģijā visbiežāk ir kļuvuši par tiem, kas viņi ir patiesībā, nevis par bēgļiem, kuriem pienākas dažādas privilēģijas. Atliek vienīgi cerēt, ka tās ir ilgtermiņa, nevis īslaicīgas tendences.