Maskavas atbilde uz piedāvājumu tikmēr ir pilnībā prognozējama – nesakot ne jā, ne nē, tiek gaidītas sarunu tēmas. Ja tādas atradīsies, sekos viedokļu un dokumentu saskaņošana u. c., kas ilgs vairākus mēnešus. Turklāt pat saskaņošanas sākšana negarantē, ka samits notiks, – abām pusēm jebkurā brīdī var atrasties kādi attaisnojumi, kamdēļ tas nav iespējams. It īpaši ņemot vērā, ka ASV un Krievijas attiecības šobrīd atrodas punktā – zemākā nekā ASV un PSRS attiecības lielākajā daļā aukstā kara perioda.
Lai arī Baidena zvans acīmredzami ir saistīts ar ASV vēlmi mazināt spriedzi Ukrainas austrumos, tam, protams, ir arī virkne jūtami svarīgāku iemeslu. Tostarp Krievija un Ķīna aktīvi gatavojas abu šo lielvalstu draudzības un sadarbības līguma pagarināšanai, kas paredzēta šā gada jūlijā. Pēc būtības tas būs jauns līgums – vienošanās par Maskavas un Pekinas stratēģisko partnerību – un, visticamāk, saturēs virkni pret ASV atklāti vērstu punktu. Tajā skaitā arī mērķi pilnībā atteikties no ASV dolāra sistēmas.
ASV jaunajā administrācijā tikmēr netrūkst Henrija Kisindžera skolnieku, kuri labi saprot – sankcijas pret abām šīm valstīm ir atklāti neefektīvas, ilgākai konfrontācijai vienlaikus ar Ķīnu un Krieviju ASV nepietiek resursu, kamdēļ vienīgā izeja ir mēģināt radīt šķelšanos šajā aliansē. Ne mazāk nozīmīgi ir arī Baidena administrācijas centieni vismaz nodemonstrēt, ka Vašingtona atkal ir spējīga risināt liela mēroga problēmas, tādas kā klimata pārmaiņas, Irānas kodolprogramma u. c. Bez Maskavas līdzdalības vairākumā gadījumu tas nav iespējams.
Galvenā problēma gan ir, ka Baidena administrācija pat labākajā gadījumā ir gatava runāt tikai par taktiskiem kompromisiem, kamēr Maskavu (un arī Pekinu) interesē galvenokārt stratēģiskas vienošanās par jaunu globālo kārtību, kam ASV kategoriski nav gatavas. Rezultātā, ja ASV un Krievijas līderu samits arī notiks, īpaši auglīgs tas nebūs. Galvenie ieguvumi tikmēr ir kaut vai īslaicīga spriedzes mazināšanās un apziņa, ka vismaz kādām sarunām abas puses tomēr ir atvērtas.