Lai saprastu, par ko ir runa, bez liekas lirikas īsumā par to rāmi, kas pēc likuma varēja būt par pamatu pielaides neiedošanai, atņemšanai vai nepagarināšanai kā Pētersones-Godmanes gadījumā. Variāciju nav daudz, visas tās ir izlasāmas likumā Par valsts noslēpumu, un tur nav vietas sentimentam, kādam ļāvās iekšlietu ministrs Kozlovskis, premjers Kučinskis un ģenerālprokurors Kalnmeiers, kuri visas nedēļas garumā vairāk vai mazāk izvērstos komentāros pārdzīvoja šķiršanos no IeM valsts sekretāres.
Pirmkārt, Satversmes aizsardzības birojs (SAB) varēja pārbaudes gaitā konstatēt faktus, kas dod pamatu apšaubīt Pētersones-Godmanes "uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu". Otrkārt, SAB varēja konstatēt, ka ierēdne "pārkāpusi kārtību, kāda noteikta darbam ar valsts noslēpumu, tā izmantošanu vai aizsardzību". Treškārt, SAB varēja atklāt, ka persona "par sevi sniegusi apzināti nepatiesas ziņas". Tieši tā un ne citādi, likuma attiecīgie panti lielas iespējas filozofēšanai nedod.
Visticamāk jau, ģenerālprokurors, sakot, ka IeM ilggadējā valsts sekretāre un vairāku premjeru padomniece ir "ļoti lojāla" Latvijas valstij, vēlējās gaisināt bažas, ka runa ir par dzimtenes nodošanu un darbošanos kādas naidīgas ārvalsts labā.
Bet, piemēram, saskaņietis Andrejs Elksniņš, kuram SAB kā 11. Saeimas deputātam liedza pielaidi valsts noslēpumam, nu grasās kļūt par Latvijas otrās lielākās pilsētas Daugavpils mēru. Pierobežas pilsētas ar saziņā dominējošu krievu valodu un izteiktu latviešu minoritāti mēru. Ģenerālprokuroram te ir ko komentēt? SAB? Ir lojāls? Nav lojāls? Ir "ļoti lojāls"? Piemēram, Nacionālās apvienības politiķis Romāns Naudiņš, kuram nesaņemtās pielaides dēļ bija jāpamet ministra krēsls. Kopš 2014. gada viņš vada Saeimas Tautsaimniecības komisiju. To pašu komisiju, kas kā atbildīgā lemj arī par tādiem stratēģiskiem un ģeopolitiski svarīgiem jautājumiem kā Latvijas gāzes monopolstāvokļa izbeigšana un citiem. Ir lojāls? Nav? Kur komentārs no ģenerālprokurora, no SAB?
Līdz šim dienestiem un ģenerālprokuroram nav bijis raižu, ka par kādu no pielaidi nesaņēmušajiem vai zaudējušajiem radīsies šaubas, vai tikai viņš nav valsts nodevējs. Ja jau mums līdz ar Pētersones-Godmanes precedentu ir aizsākta prakse sabiedrībai komentēt, kā būtu uztverama pielaides atņemšana – kā negribīga birokrātijas normas ievērošana vai valsts noslēpuma aizsardzības pasākums –, prasītos pēc līdzīgiem komentāriem par citiem pielaidi nedabūjušajiem, kuri aktīvi darbojas politikā vai atrodas kādos ietekmīgos amatos. Par labu vai par sliktu konkrētajai personai, bet šāda selektīva komentēšana, kā sabiedrībai būtu jāuztver SAB lēmums, ir diskriminējoša.
Es saprotu