Visdažādāko valstu varas iestāžu, finansistu, oficiālu un pusoficiālu ekspertu, kā arī vēl citas līdzīgas publikas nostāja pašsaprotami ir viennozīmīga.
Covid-19 tiek pielīdzināts, piemēram, šokam, kādu ekonomikai radīja 2001. gada 11. septembra terora akti ASV, un tiek uzskatīts, ka, līdzko izdosies ierobežot un apkarot vīrusu, tā atgriezīsies arī ekonomiskā izaugsme.
Savukārt skeptiķi salīdzina patlaban notiekošo pat ar 1929. gadu – Lielo depresiju, arī ar 1930.–1932. gadu – Lielās depresijas otro vilni.
Arī oficiālajai versijai, protams, ir dažādas variācijas, kas galvenokārt ir atkarīgas no prognozēm par iespējamiem Covid-19 ierobežošanas termiņiem. Optimistiskajā variantā tiek solīta atgriešanās pie izaugsmes jau šā gada trešajā ceturksnī, un arī pesimistiskie scenāriji pamatā nesniedzas tālāk par pāris gadiem.
Vienīgā un galvenā visu šo prognožu problēma ir, ka nosacītā optimisma pamatā ir pārliecība par liberālā kapitālisma jeb esošās ekonomiskās un politiskās sistēmas neaizstājamību. Tajā pašā laikā iespaidīgās pārmaiņas pasaules ģeopolitiskajā kartē, arī Rietumu virzītā globalizācijas modeļa faktiskais krahs, ir faktori, kuri lielā mērā tiek ignorēti. Tieši tāpat tiek ignorētas (lai neteiktu, ka pakļautas anatēmai) politekonomikas teorijās aprakstītās likumsakarības.
Šāda nostāja arī ir savā ziņā saprotama. Ļaudīm, kuri savulaik pasludināja vēstures beigas liberālā kapitālisma pilnīgas un galīgas uzvaras izskatā, nav īpašas vēlēšanās klausīties dažādas ievirzes marksistu, neomarksistu un vēl citu politekonomikas piekritēju pārdomas par kapitālisma neizbēgamo nāvi. Arī arguments bija gana nopietns – padomju komunisma ideoloģijas krahs.
Vienlaikus tika noklusēts, ka Kārļa Marksa politekonomikas teorija un šīs teorijas autora radītais ''komunisma rēgs'' ir divas principiāli atšķirīgas lietas.
Minētais rēgs ir tikai vienā nelielā Marksa darbā balstīta viņu sekotāju versija par to, kāda politekonomiskā sistēma varētu sekot kapitālismam, un nemaina teorijā aprakstītās likumsakarības, kuras turpina pastāvēt neatkarīgi no komunisma ideoloģijas likteņa.
Neviena teorija gan nav nekļūdīga, it īpaši, ja runa ir par globāla mēroga fenomeniem, un kapitālisms līdz šim ir izrādījis neticamu dzīvotspēju, tomēr arī uzkrāto problēmu mērogi ir grandiozi, bet jauna Lielā depresija var kļūt šai sistēmai par pēdējo.
Ļoti ticams, ka, lai tā nenotiktu, risinājumi ir jāmeklē arī ārpus esošās ekonomikas zinātnes robežām, jo pēdējā diemžēl nav spējīga redzēt kaut ko vairāk par tikai vienu politekonomisko sistēmu. Cits jautājums jau ir, pie kādām pārmaiņām var novest šāda nostājas maiņa.
Pravietisnejaukais
jānis
Gudrinieks