Meļņiks: Brāķdaru un laika vilcēju pulciņš

Ja biznesā kāds atļautos tā strādāt, ātri vien bankrotētu. Jo tur atšķirībā no politikas svarīgs ir rezultāts, nevis process.Nupat plašu ažiotāžu izraisījusi grozījumu pieņemšana likumā par zemes privatizāciju lauku apvidos. Vēl būdama zemkopības ministres amatā, tos pērn iniciēja pašreizējā premjere Laimdota Straujuma. Pamatojums: 1.maijā beidzas pēdējie ierobežojumi zemes pārdošanai ārzemniekiem, un bija nepieciešams pieņemt regulējumu, kas veicinātu zemes iegādi lauksaimniecības produkcijas ražošanai, nevis spekulatīviem darījumiem. Tēma aktuāla, katrs grib nodemonstrēties kā Latvijas glābējs, bet vairāku mēnešu laikā deputāti aizdebatējušies vien līdz likuma otrajam lasījumam. Sekas: jau tagad skaidrs - līdz 1.maijam spēkā tas nestāsies. Būs visatļautības periods.Otrs piemērs: pērnā gada vasarā pieņemtais jaunais būvniecības likums. Tam sen bija jāstājas spēkā, taču termiņu vairākkārt pārcēla laikus nesagatavotu Ministru kabineta noteikumu un citu regulējumu dēļ. Skaidrs, ka tos izstrādāt nav vienkārši, īpaši ņemot vērā neseno pieredzi ar sabrukušo lielveikalu, taču arī šoreiz visu vainu novelt uz laika trūkumu būtu galīgi nepareizi. Drīzāk jautājums par spēju (vai nespēju) mobilizēties darbam un politisku gribu iekļauties konkrētos termiņos.Nākamais gadījums - elektrības tirgus atvēršana. Līdzīgi kā lauku zemes privatizācijas jautājumā, lēmuma pieņemšanu atliek uz pašu pašu pēdējo brīdi, lai tad gluži studentiskā garā visu iepriekš nepadarīto sasteigtu pēdējā naktī pirms eksāmena. Nedomāju, ka varam ļauties ilūzijām cerībā, ka visi kompensācijas mehānismi mazturīgajiem, ko tagad min kā termiņa pārcelšanas pamatojumu, līdz gada nogalei būs sagatavoti tik labi, lai atkal nebūtu vairākkārt jāskata un jāpārskata.Vēl viens svaigs marinējums - likumu izmaiņas tā saukto spaisu brīvas tirdzniecības un lietošanas ierobežošanai. Problēmas risināšanas imitācija velkas jau gadiem. Iniciatīvas par psihotropo vielu pielīdzināšanu narkotikām Saeimā iesniegtas jau pērnruden. Taču vai nu ierastās nevērības dēļ, vai tāpēc, ka cīņu pret tām par savu politisko prioritāti bija definējis valdības partijām netīkamais Rīgas mērs, neko tālāk par bakstīšanos ar konkrētu vielu pagaidu aizliegumiem deputāti līdz šim nebija tikuši. Arī tagad, kad tēmu ikdienas režīmā aktualizējuši mediji un kad teju vai katru dienu uzzinām par kārtējiem cilvēku upuriem, daudzi uz politiskās skatuves stāvošie reālu produktīvu ieguldījumu problēmas risināšanā turpina aizstāt ar aktīvās rosības imitāciju.Saprast, kāpēc tā notiek, vēl varu - vēlētāji drīzāk pamana nevis klusos darītājus, bet tos, kas nemitīgi stāsta par saviem darbiem. Grūtāk ir pieņemt, ka tāda attieksme pret pienākumiem kļuvusi par normu.