Meļņiks: Noturēt saikni ilgtermiņā

Svarīgāks ir fakts, ka lielai daļai ārzemēs dzīvojošo un strādājošo tautiešu joprojām ir saglabājusies cieša un regulāra saikne ar savu izcelsmes zemi un valsts interesēs būtu to iespējami nostiprināt.Dzīves līmeņa atšķirības starp Latviju un bagātajām Rietumeiropas valstīm ir tik lielas, ka naivi cerēt uz lielu reemigrantu plūsmu tuvākajās desmitgadēs. To, šķiet, sapratusi arī Ekonomikas ministrija, vairs neaktualizējot savulaik par vienu no politiskajām prioritātēm definēto tēmu. Taču tas nenozīmē, ka jautājums būtu pilnībā nododams aizmirstībai. Ja aizbraukušos nevaram motivēt atgriezties pavisam, būtu vismaz jāveicina pastāvīga ilgtermiņa saikne.Ir labi, ka tautieši atbalsta savus Latvijā dzīvojošos radiniekus. Tas noteikti ievērojami uzlabo dzīves apstākļus ļoti lielai daļai gados vecāku cilvēku. Sliktāk, ja līdzekļi aiziet tikai ikdienas patēriņam. Tas nozīmē, ka saikne zināmā mērā ir terminēta. Kamēr ir kāds, ko atbalstīt.Taču arī atbalsta veidi var tikt dažādoti. Var būt īstermiņa un ilgtermiņa. Piemēram, nevis apmaksājot komunālos rēķinus īrētam mājoklim, bet uz sava vārda iegādājoties mājokli vecākiem. Nevis sūtot naudu radiem iztikai, bet gan dibinot šeit uzņēmumus, tā radot darbavietas, kur sevi realizēt jau pieminētajiem atbalstāmajiem.Politiķi ik pa laikam ceļ paniku par īpašumu tirgošanu pret uzturēšanās atļaujām. Bet kas ir darīts, lai veicinātu, ka īpašumus savā izcelsmes zemē vairāk pirktu tie mūsu tautieši, kas šobrīd dzīvo un strādā ārzemēs? Viņiem pat uzturēšanās atļauju nevajag. Un viņu investīcijas nevairotu arī etnisko spriedzi.Aktualizējams tikai jautājums, kā valsts izturas pret tiem, kas reiz emigrējuši. Vēl nesen plašu ažiotāžu raisīja veselības ministres Ingrīdas Circenes "spožā" ideja ietaupīt valsts naudu, liedzot ārpus Latvijas dzīvojošajiem pilsoņiem valsts līdzfinansētus veselības aprūpes pakalpojumus. Katram pašsaprotams, ka nekāda milzu ekonomija nesanāk, jo ārzemēs dzīvojošie, uz īsu brīdi iebraukuši Latvijā, vajadzības gadījumā izmanto maksas, nevis valsts līdzfinansētos veselības aprūpes pakalpojumus. Jo nav laika gaidīt vairākus mēnešus rindās pie speciālistiem. Tātad labuma no ministres vēstītā nav nekāda, bet ļaunums gan - cilvēki, kas raksta sākumā minētos apmēros palīdz vairot valsts labklājību, tiek prasti atgrūsti no šīs pašas valsts varas pārstāvju puses.Ūdens izliets, gribētos redzēt, ka kāds cenšas to sasmelt.