Neiekrist viltus ziņu slazdā

Taču lieliski vairs nebūs tad, kad atkal kārtējais gadījums parādīs, ka ar medijpratību mūsu sabiedrībai ir visai bēdīgi. Vāja medijpratība gan nav tikai Latvijas problēma, un par nepieciešamību izkopt medijpratību runā arī Eiropas Parlamenta līmenī. Turklāt, ja mēs Latvijā viltus ziņu izplatību skaidrojām galvenokārt ar ģeopolitisko situāciju, tad tā dēvētajās vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs akcentē to, ka viltus ziņas tiek izmantotas arī ar politiku nesaistītās jomās, piemēram, biznesā un radošajās jomās – gan konkurējošu uzņēmumu kaujās par klientiem un eksporta tirgiem, gan slavenību cīņās par lielāku popularitāti un augstākajām karjeras virsotnēm. 

Protams, konkurentu nomelnošana, apmelojumi un baumu izplatīšana nav XXI gadsimtā dzimusi tendence, bet gan ir pastāvējusi jau gadu simtiem, taču tieši mūsdienās internets un it īpaši sociālie tīkli pavēruši milzīgas iespējas īsā laikā piegādāt nepatiesas vai daļēji patiesas vēstis ļoti lielam cilvēku lokam. Var vien pabrīnīties, ka pat daži intelektuāļi nekritiski dalās ar viltus ziņām un, iespējams, dalās tāpēc, ka šīs ziņas atbilst viņu pasaules redzējumam "viss ir slikti un būs vēl sliktāk!". 

Jāņem gan vērā arī tas, ka pozitīva informācija par to, ka "notiek kas labs", sociālajos tīklos nereti parādās mārketinga akciju vai sabiedrisko attiecību kampaņu rezultātā. Protams, var jau saprast, ka it īpaši tiem sabiedrisko attiecību speciālistiem, kas savu darbu definē kā izdabāšanu klientiem, šķiet vienkāršāk ievietot slavinošu tekstu un glaimojošas fotogrāfijas, piemēram, Facebook.com, nekā censties piesaistīt klasisko mediju – laikrakstu, žurnālu, televīziju un radio – redakciju uzmanību, jo klasiskie mediji filtrē informāciju, ko izplata sabiedrībai, bet sociālajos tīklos viegli un ātri var ievietot arī jūsmīgas banalitātes.  

Lai sašķirotu negatīvās vēstis, nodalot viltus ziņas, kuras ir izplatītas ar mērķi kaitēt kādam (mūsu valstij kopumā, konkrētam politiķim vai uzņēmējam u. c.), no objektīvas un pat nepieciešamas informācijas par reālām problēmām, un lai sašķirotu pozitīvās vēstis, atsijājot apmaksātās mārketinga un sabiedrisko attiecību aktivitātes no patiesiem, iedvesmojošiem notikumiem, bez medijpratības neiztikt. Taču medijpratību var izkopt, vien lietojot tādus medijus, kas piedāvā informatīvi analītisku saturu.