Tas, ko nedrīkstētu atstāt nepieskatītu Āboltiņas vaļā, ir politiskais tirgus, ko šī kuluāru haizivs ir sākusi, lai iedzīvinātu plānu, kas caur vēstniecību Romā viņu reiz, teiksim, pēc gadiem sešiem, atgrieztu nevis kā izsvilptu politiķi, bet diplomāti, kas cienīga pretendēt uz Valsts prezidenta amatu. Iespējams, Āboltiņa, kura reiz partijas biedrus veda uz izrādi par Žannu d’Arku, lai tie labāk izprastu viņas pašiedomāto lomu, saskatījusies Fellīni Saldo dzīvi, sevi iedomājas izbrienam no Trevi strūklakas. Par vēstnieku norīkošanu atbildīgajiem Ārlietu ministrijai, Saeimas Ārlietu komisijai un Valsts prezidentam šajā Āboltiņas iestudētajā farsā nav jāieņem statistu lomas.
Andris Piebalgs, kuram tā arī neizdevās kļūt par kaut ko vairāk kā Vienotības formālo līderi, izkārtni uz laiku, par partijas un tās faktiskās līderes attiecībām kolēģiem reiz esot teicis: "Solvita ir tik stipra, cik mēs esam vāji." Acīmredzot Āboltiņas vietnieks Vienotības Saeimas frakcijas vadībā un pretendents uz partijas priekšsēdētāja amatu Edvards Smiltēns, piektdien paziņojot, ka ir gatavs izstāties no partijas, ja kolēģi viņam neuzticēs frakcijas vadīšanu, nav vēlējies kļūt par nākamo īslaicīgo izkārtni. Jo Piebalga neveiksme parādīja, ka Vienotības priekšsēdētājs ir kā bezpalīdzīgs pilots, kurš noskatās, kā partija autopilotā lido pa Āboltiņas nosprausto maršrutu, kamēr tieši Saeimas frakcijas vadītāja rokās koncentrētas reālās ietekmes sviras.
Tas, kas vēl nāks gaismā, neglaimos arī tiem, kuri, ar vienu roku solot jaunu politiku zem cita karoga, ar otru roku slēguši slepenus savstarpējās neuzbrukšanas paktus ar Āboltiņu. Cerībā saglabāt esošos un, iespējams, iegūt jaunus amatus parlamentā, kas ir laba platforma, no kuras startēt uz nākamo Saeimu, vismaz pagaidām dumpī pret Āboltiņu nav iesaistījies tā dēvētais Ilzes Viņķeles "piecnieks". Tuvākajās dienās būs redzams, vai atbilst patiesībai, ka apmaiņā pret Āboltiņas atbalstīšanu "piecniekam" solīts sagādāt frakcijas priekšsēdētāja vietnieka amatu Intam Dālderim un pacīnīties par Rīdzenes sarunu parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja posteni Andrejam Judinam.
Tas, ka, par spīti paziņojumam par izstāšanos no Vienotības un darbu pie jaunas partijas, savu komisijas priekšsēdētāja amatu izdevies saglabāt Viņķelei (Izglītības, kultūras un zinātnes komisija) un Lolitai Čigānei (Eiropas lietu komisija), jau ir noticis fakts. It kā jau loģiski, kaut ciniski, ka "piecnieks" palīdz Āboltiņai lēnām izlaist gaisu no Vienotības, kas nākamo vēlēšanu kontekstā būs politiskais konkurents, bet līdz tam jāpagūst izmantot kā pie mākslīgās elpināšanas pieslēgts mirējs.
Mantrausis
Vārdu studijā
manuprāt,