No vienas puses, vērojami mērķtiecīgi centieni beidzot atbrīvoties no padomju okupācijas sekām un rusifikācijas ietekmes, bet, no otras puses, redzami tikpat mērķtiecīgi centieni šo atbrīvošanos nepieļaut. Šo centienu sadursmei pa vidu ir gan vairāku nozaru ekonomiskās intereses, gan to latviešu, kas studējuši vai strādājuši Krievijā, ieradums raudzīties austrumu virzienā, gan padomju režīmu nepazīstošo latviešu jauniešu ideālisms, gan arī visai atšķirīgie politiskie uzskati Latvijas krievu kopienas iekšienē.
Viedokļu dažādība, protams, ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības iezīme. Tomēr ir būtiski apzināties, ka Krievijas šā gada 24. februārī veiktais iebrukums Ukrainā ir reāls fakts. Arī to, ka Krievija Ukrainā īsteno brutālu karadarbību, kurā cieš civiliedzīvotāji, apliecina pietiekami daudzi informācijas avoti, lai par to nešaubītos. To, vai tad, ja Krievijas armija Ukrainā nebūtu sastapusies ar spēcīgu un prasmīgu pretestību, Kremlis militāru triecienu būtu vērsis arī pret citām valstīm Eiropas austrumos, precīzi nevar pateikt neviens, taču riski ir jāapzinās.
Iebrūkot Ukrainā, Krievija pārkāpa robežu, un aiz šīs robežas tolerance pret Maskavas politiku vairs nav iespējama. Pēc analoģijas ar indivīdu līmeni – ir iespējams sadarboties biznesā un veidot kopīgus kultūras projektus, ja iesaistītajām personām ir atšķirīgi uzskati, tomēr XXI gadsimtā par neētisku un neracionālu tiktu uzskatīta sadarbība ar tādu personu, kas savas ietekmes paplašināšanos īsteno ar agresīvām un pat noziedzīgām metodēm. Uz adventes laika fona var arī metaforiski norādīt, ka ir iespējams svinēt Ziemassvētkus kopā ar cilvēkiem, ar kuriem nesaskan viedokļi, piemēram, par reliģiju, Covid-19 pandēmiju vai nodokļu sistēmu, taču neviens, kuram ir pašcieņa, nesēdīsies pie viena svētku galda ar tādiem cilvēkiem, kas, savas lieluma mānijas vadīti, burtiskā nozīmē gājuši pāri līķiem.
Protams, kariem allaž seko miera noslēgšana, un daudzās valstīs mēdz mainīties politiskie strāvojumi. Taču Latvijas vēsture apliecina to pašu, ko šobrīd piedzīvo Ukraina, respektīvi, to, ka no Krievijas nekas labs nav gaidāms. Tas vienkārši ir jāpieņem, un ir visai muļķīgi pieaugušu cilvēku vecumā būt tik naiviem, ka vispār nepiemīt prasme atpazīt ļaunumu, kas turklāt pat necenšas slēpties. Arī mūsu latviešu nācijai ir laiks pieaugt un saskatīt realitāti tādu, kāda tā ir, bez pārspīlētas labticības rozā brillēm.