Riekstiņš: Bijām kļuvuši par relatīvās stabilitātes ķīlniekiem

Nu saskārusies ar nepatīkamiem incidentiem starp vietējo sabiedrību un iebraucējiem. Esam attieksmes maiņas priekšvakarā?Es domāju, ka jāskatās mazliet plašāk. No drošības viedokļa Eiropa šobrīd ir sarežģītākajā situācijā pēc aukstā kara. Iepriekš ar lieliem riskiem bija saistīts Balkānu konflikts, bet tomēr tam bija vairāk reģionāls raksturs, un starptautiskā sabiedrība to spēja apslāpēt. Tā rezultātā, ka no drošības viedokļa Eiropa jau vairāk nekā 20 gadus dzīvoja relatīvā stabilitātē un mierā, Rietumu politiķi un procesu pētnieki kļuvuši par šīs relatīvās stabilitātes ķīlniekiem. Valstis mazāk resursu veltīja aizsardzības spēju stiprināšanai, dažviet arī izlūkdienestu un ar speciāliem uzdevumiem apveltīto dienestu finansēšanai, cilvēkresursiem un tamlīdzīgi.Kādi ir šī brīža lielākie riski?No vienas puses, tā ir Krievija, kas tiek definēta kā pieaugoša riska un iespējamu draudu faktors, un, no otras puses, – viss, kas notiek Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos, to apkārtnē un kas saistās ar pilsoņu kariem, terorisma izplatīšanos, uz šo brīdi grūti kontrolējamām bēgļu plūsmām. Atgriežoties pie tēzes par ilgstošo dzīvošanu relatīvā stabilitātē, es domāju, ka eiropieši nedaudz iluzori bija uzskatījuši, ka tas modelis, ko Eiropā pēc Otrā pasaules kara izveidoja, palielinot valstu atkarību vienai no otras, un kas Eiropā labi strādā, minimizējot nākotnes konfliktus, ir universāls. Tas sevi attaisnoja Centrālajā un Austrumeiropā, arī Baltijas valstīs, bet Vidusjūras reģiona, Ziemeļāfrikas gadījumā izrādījās, ka ir bijusi ilūzija, ka arī tur viss būs tikpat vienkārši. Vidusjūras reģiona, Ziemeļāfrikas valstu politiķi nebija gatavi iet uz reformām.Tur problēmas cēlonis nav mēģinājumos iejaukties un atrisināt problēmas?Netika novērtēts tas, ka tur ir mazliet cita vērtību sistēma, citas tradīcijas, ir atšķirības reliģijas interpretēšanā, kas rada tādas sekas kā Islāma valsts (ISIL) izveide, kur cilvēki reliģijas vārdā dara to, ko dara. Vai Eiropa iejaukusies? Es domāju, ka ne tādā izpratnē, lai uzspiestu kādu noteiktu valsts pārvaldes modeli. Dažkārt redzams primitivizēts skatījums uz šīm lietām, norādot, ka problēmas it kā sākušās ar to, ka NATO sāka bombardēt Lībiju. Īstenībā tā nav. Ja paskatāmies Lībijas situāciju, tā, protams, ļoti sarežģīta – tur ir kādas 120 savstarpēji konkurējošas ciltis –, bet tajā brīdī, kad visas pasaules acu priekšā – un te savu lomu spēlēja arī modernie mediji, sociālie tīkli – brieda asinspirts Bengāzī, ANO Drošības padome ar savu rezolūciju uzlika par pienākumu starptautiskajai sabiedrībai iejaukties, to novērst. Nevis tā, ka, ja jūs gribat, varat ko palīdzēt, bet pēc būtības – ja jums ir spējas (un neviens jau nevar pateikt, ka Eiropas Savienībai un NATO nav spēju), tad jums tur jānāk talkā. Tāds bija sākums, nevis kādi stāsti par cīņu par naftas resursiem, ko cilvēki kādreiz mēģina vienkāršoti pievilkt klāt. Jāatceras arī, ka eiropiešiem ir zināma trauma no šādām asinspirtīm – no Serebreņicas, kur ANO miera uzturētāji, kuriem nebija iedots attiecīgs mandāts, pēc būtības bezspēcīgi noskatījās, kā tiek nogalināti tūkstošiem cilvēku.Un Krievijas gadījums?No Rietumu puses arī Krievijai divdesmit gadus pēc PSRS sabrukuma tika piedāvāti dažādi lietišķās sadarbības modeļi. Bija dažādas ES programmas, lai palīdzētu viņiem modernizēties, bija NATO partnerība. Pat vēl 2010.gadā Lisabonas NATO samitā NATO vadītāji runāja par to, ka NATO vēlas attīstīt ar Krieviju stratēģiskās partnerattiecības.Nevajadzēja?Vajadzēja. Tā bija sākotnēji pareiza pieeja. Tomēr pārāk ilgi šī gatavība sadarboties balstījās politiskā korektumā un "vēlmju domāšanā". Pat neskatoties uz to, ka pēdējos gados austrumeiropieši zvanīja trauksmes zvanus, ka pārmaiņu dinamika Krievijā nav īpaši veselīga. Bet tas viss, kas saistās ar Krievijas agresīvo iesaisti kaimiņvalstu politikā, iesaldētie konflikti, tika skaidrots gan kā Krievijas iekšējā lieta, gan to mēģināja izskaidrot ar konvulsijām, kas rodas, grūstot impērijai. Krimas nelikumīgā aneksija un notikumi Ukrainas dienvidaustrumos bija kā trauksmes zvans.Līdzīgi bēgļu gadījumā. Ja mēs paskatāmies pēdējo divu gadu dinamiku, sākotnēji nešķita, ka bēgļu plūsma ir tik milzīga, likās, ka eiropieši spēs tiks galā, ka varbūt vienīgais risks ir tā sauktie foreign fighters – tie eiropieši, kas aizbrauc uz kara skartajām zonām, radikalizējas un tad atgriežas mājās ar, iespējams, sliktiem plāniem galvā, kurus pēc tam realizē. Ķelnes notikumi un pat vēl vairāk tas, ka tie sākotnēji tika noklusēti, ir kā trauksmes zvans, ka bēgļu jautājums nav tik vienkāršs, ka tas prasa kompleksākus skatījumus un risinājumus.Vai tādi eiropiešiem šobrīd ir?Kopumā ņemot, diplomātiski izsakoties, neiet viegli. Ir mēģinājumi šo problēmu risināt – ļoti būtisks ir ES lēmums par finansiālu atbalstu Turcijai, lai tiktu galā ar bēgļu plūsmām tās teritorijā. Tāpat bēgļu atlasīšanas sistēmas, lai tiktu skaidrībā, kurš no viņiem ir tiešām kara bēglis, kurš – ekonomiskais vai varbūt pat kaujinieks, kas izliekas par bēgli. Tās ir tās lietas, pie kā eiropieši šobrīd strādā. Bet, vērojot medijus, redzam, ka atsevišķās valstīs radikalizējas arī publikas attieksme pret šo tēmu. Viens no tiem riskiem, par ko publiskā telpā izsakās viens otrs no Eiropas politiķiem, – ja Eiropa nespēs nostiprināt savu ārējo robežu, pieaugs iekšējais sabiedriskais spiediens un tas var novest līdz tam, ka varētu tikt stiprinātas iekšējās robežas.Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 18.janvāra, numurā!**