Saeimā ievēlētajiem gan piektdiena skaitās tā īpašā diena nedēļā, kad doties pie vēlētājiem, taču to, ka tādas tikšanās reāli notiek, uzzinām vien priekšvēlēšanu laikā, kad radio tiek izvietoti attiecīgi sludinājumi, lai cilvēki pulcētos. No tā atliek vien secināt, ka starpvēlēšanu posmā vai nu vēlētāji raujas uz tikšanos ar politiķi, pat īpaši uz to nemudināti (kas maz ticams), vai tikšanās netiek rīkotas tad, kad politiķis nav motivēts vākt balsis.
Bet, runājot par virtuālo saziņu caur internetu, daža laba personāža rosība manāma arī ikdienā. Pēdējā laikā slavenākais piemērs ir ASV prezidents Tramps, kurš, šķiet, mobilo tālruni ar aktivizētu Twitter aplikāciju no rokām neizlaiž pat īpaši intīmos brīžos. Arī citu valstu līderi svarīgākos lēmumus daudzkārt publiskojuši tieši caur šo vietni. Mūsējie – kā nu kurš – dažs aktīvi iesaistās diskusijās, vēsta par paveikto vai darāmo, taču vairākums, tikuši amatos (tostarp visaugstākajos), savā komunikācijā kļūst visai stīvi, formāli un, kā saka, nebaudāmi.
Tā Rīgas mērs Ušakovs savulaik bija aktīvs Twitter lietotājs, nu to atstājis vien skaistu bildīšu izvietošanai, galveno komunikāciju organizējot caur Facebook. Aktīvs šajā vietnē ir arī tieslietu ministrs Rasnačs, starp ziņām par darba gaitām nevairoties vēstīt arī par brīvajā laikā piedzīvoto. Tāpat šajās dienās Rīgā satiktais Krimas tatāru līderis Čubarovs ir aktīvs Facebook lietotājs, kas zināmā mērā ļauj kompensēt tiešās saskarsmes trūkumu ar okupētajā teritorijā palikušajiem vai pasaulē izkliedētajiem tautiešiem.
Kā vērtēt šādas tehnoloģiju veicinātas izmaiņas saskarsmē?
Protams, te nav vairs tas tiešais personiskais kontakts ar ilgāku, sirsnīgāku izrunāšanos, kā bija ierasts agrāk, tomēr ir arī zināmi plusi. Vispirms jau ar gados jaunāku cilvēku iesaisti sabiedriski aktuālās tēmās. Agrāk bija ierasts jokot, ka vēlētāji ir izmirstoša paaudze, jo politiķi jauniešus nespēja uzrunāt. Nu tieši jaunieši un vidējā paaudze ir tie, kas aktīvāk lieto modernās saziņas līdzekļus, un līdz ar to politiķu pausto interneta vidē uztver kā pirmie. Arī auditorijas apmērs, kas saņem politiskos vēstījumus, ir daudz lielāks nekā, piemēram, deputātam Parādniekam ar zirdziņu vai vecu auto apbraukājot vēlēšanu apgabalu un tiekoties ar cilvēkiem klātienē. Ir iespēja arī publiski diskutēt par politiķa aktualizētu tēmu, tāpat arī politiķim iesaistīties jau esošā diskusijā ar savu vērtējumu, nostāju, piedāvājumu. Vienīgais "bet" ir tas, ka pašam pastāvīgi ir jābūt gana aktīvam savā saziņā, tā veicinot tās auditorijas pieaugumu, kam vispār interesē attiecīgā politiķa paustais. Nevar gluži atļauties trīs ar pusi gadus dusēt, tad pamosties un kaut ko pavēstīt cerībā, ka to saklausīs tūkstošiem vēlētāju un tas būs pietiekami, lai izpelnītos visu atkalievēlēšanai nepieciešamo vēlētāju atbalstu.