Fragments no intervijas:
Pret advokātiem sabiedrībā ir visai pretrunīga attieksme.
Advokāts nav piespiedu darbs, bet, ja tu esi advokāts un redzi netaisnību, tev ir jācenšas palīdzēt, ja vien vari. Tas ir tāpat kā ārstam – ja viņš redz uz ielas kādu, kas mirst, viņš sniedz palīdzību.
Netaisnību? Arī lielākajiem noziedzniekiem ir advokāti, tie cīnās, aizstāvot šo netaisnības nodarītāju.
Neviens nav atzīstams par vainīgu, kamēr nav notiesāts.
Bet ja tas ir acīmredzams?
Dažkārt situācijas tiešām var šķist acīmredzamas, bet jebkuram cilvēkam, pat ja viņš ir vainīgs, ir tiesības uz taisnīgu tiesu, uz taisnīgu tiesas procesu. Pamatojoties uz likumu, jāizvērtē, kāds būs sods. Un tiesnesim spriedumā jāpamato, kāpēc viņam šoreiz par to, ka nozadzis maizes kukuli veikalā, sods ir tieši trīs mēneši un divas dienas. Ja personu regulāri par zādzību notiesā uz diviem mēnešiem cietumā, bet vienā reizē – uz pieciem, šī persona būs sašutusi. Tāda pati lieta kā pirms gada, kāpēc šoreiz sods ir pieci mēneši? Viņam arī ir nosacīta tiesiskā paļāvība: viņš zina, ka par šādu nodarījumu vienmēr sods ir tāds.
Par to acīmredzamo... Mēs nezinām, kādos apstākļos un kāpēc cilvēki atzīstas par it kā izdarītu noziegumu. Bet man praksē ir bijis tā, ka, lasot spriedumu un rakstot apelāciju, jo vairāk iedziļinos lietā, jo vairāk rodas šaubas, vai viņš to ir izdarījis. Bija visa telpa asinīs, bet viņam asinis tikai uz apavu zolēm, uz drēbēm nekādu asiņu. Viņu notiesāja, jo tiesneses ir sievietes, bet te vīrietis, kurš nositis divas sievietes dzērumā, pats lāgā neatceras... Kasācijas tiesvedību tiesa atteica ierosināt ar lēmumu, bez pamatojuma. Tā bija viena no tām reizēm, kad mans kolēģis tiesas sēdē aizrādīja tiesnesei, lai viņa klausās, ko viņš runā, nevis šķirsta citas lietas.
Cīņa starp subjektīvo un objektīvo vērtējumu.
Manā ieskatā tiesnesim jābūt objektīvam. Tāpat kā advokātiem – mēs nevaram ļauties emocijām. Mums ir jāpiemīt empātijai, mums ir jāsaprot cilvēki, jāiedziļinās, bet tu nedrīksti ļauties un aiziet emocijās.
Protams, slepkavas ir grūti aizstāvēt, bet arī viņiem ir tiesības uz taisnīgu tiesu un taisnīgu procesu. Un – otra lieta – tajā brīdī, kad tu kļūsti subjektīvs, īpaši tiesa, spriedumu pievelk tam, ko grib, vairs neskatās likumā.
Labs piemērs – īres maksas noteikšanas lieta. Vecenīte, kurai nav naudas, viņa raud, un tiesnesis sāk palīdzēt – vai jums ir tādi pierādījumi vai tādi... Liekas, viņi ir subjektīvi, godīgi, taisnīgi. Bet lielos vilcienos tas grauj uzticēšanos tiesu varai. Tiesai jābūt neitrālai.
Bet ļoti daudz ir gadījumu, kad tā nav.
Tad sāp par to, ka nav taisnīgi. Kad advokāti dzird "pēc tiesas ieskata", viņiem rokas sāk trīcēt. Nu kāds ieskats? Pamato! Ir retas likumā noteiktas reizes, kad tiesām ir tiesības uz ieskatu, bet principā visam ir jābūt uz likuma pamata, tad mēs saprotam – lasām spriedumu un redzam, ko darījām nepareizi, kādu likumu nepiemērojām, kādus pierādījumus neiesniedzām.
Advokātiem brīžiem pielīp klientu imidžs. Vieni tiek uztverti kā slepkavu aizstāvji, citi vairāk manāmi korupcijas vai lielas naudas darījumu lietās. Veidojas priekšstats, ka arī advokāti ir līdzvainīgi.
Jā, anekdošu par advokātiem ir ļoti daudz. Bet Advokatūras likumā ir strikti noteikts, ka advokātus nedrīkst identificēt ar klientu.
Bet tā sanāk!
Sabiedrības uztverē. No vienas puses to var saprast, jo advokāti specializējas – cits krimināltiesībās, cits civiltiesībās. Arī krimināltiesībās mēdz būt noziegumu veidi, kuros sanāk vairāk specializēties. Klienti izvēlas konkrēto advokātu, jo zina, ka viņam ir panākumi šādās lietās. Atnāk klients, un, pat ja viņš pasaka, ka ir vainīgs, advokātam ir pienākums viņu aizstāvēt, nevis iet pie visām tiesībsargājošajām iestādēm un teikt – viņš man atzinās! Nē, advokātam ir konfidencialitātes pienākums, tieši tāpēc cilvēki var droši nākt. Tādā veidā tiek garantētas Satversmē noteiktās tiesības uz advokātu. Jo starp aizstāvi un aizstāvamo ir jābūt pilnīgai atklātībai, citādi nav iespējams veidot aizstāvības pozīciju. Advokātus nedrīkst nopratināt par to, ko viņi ir uzzinājuši, vedot klienta lietas. Tas, protams, nenozīmē, ka viņiem ir jāpalīdz kaut ko darīt. Un tur ir tā atšķirība, ka viņš sniedz juridisko palīdzību un palīdz tad, kad jau ir izvirzītas apsūdzības, nevis abi kopā plāno – ko un kā mēs tagad kaut ko izdarīsim. Tā ir liela atšķirība.
Taisnība mēdz būt abām pusēm, katrai no savas puses raugoties.
Mums katram ir sava taisnības izjūta. Bet taisnības izjūta – tas nenozīmē, ka tas ir objektīvi, ka tas ir likumam atbilstoši.
Tas, ka, piemēram, bankas saņem procentus par to, ka aizdod naudu, var šķist netaisnīgi, bet patiesībā bankas taču no tā dzīvo, tas ir to bizness. Vai autortiesības – kāpēc man jāmaksā par dziesmu klausīšanos? Māksla pieder tautai! Kāpēc tad tās ir radītas? Bet kāds taču ir radījis un pelnījis atlīdzību par to.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 30.marta, numurā!
Merde
Kolēģe!
Advokāts