Tā arī nepienākušās vēstures beigas

Pirms konferences publiskotajam ziņojumam šoreiz dots nosaukums Westlessness (bezrietumnieciskums), un tas veltīts tendencei, kad pārējā tā dēvētā attīstības pasaule ''izspiež Rietumus''. Ne mazāk uzmanības pievērsts tēzei, ka paši Rietumi ir sašķēlušies divās nometnēs – nacionāli konservatīvajā jeb neliberālajā un liberālajā un ka abu šo nometņu grūti savienojamie (vai drīzāk jau nesavienojamie) pasaules uzskati ir noveduši pie tā, ka pat pašiem Rietumiem vairāk nav īsti skaidrs, kas viņi ir un kurp dodas.

Ziņojuma autori, jāpiebilst, visai nepārprotami sliecas par pareizajiem Rietumiem uzskatīt liberālo nometni, tomēr tas šajā gadījumā nav galvenais.

Daudz nozīmīgāks ir pats Westlessness fakta konstatējums. Lai arī negribīgi, ierobežotā apjomā un atrodot dažādus attaisnojumus, taču tiek atzīts acīmredzamais – Rietumi un to virzītās vērtības vairāk nav etalons, kuram vēlētos līdzināties ievērojama daļa pārējās pasaules.

Šeit jāpaskaidro, ka tā dēvētā pasaule bez Rietumiem, it īpaši Eirāzijas attīstības lielvalstīs, ir aktuāla tēma nu jau gandrīz desmitgades garumā. Ar šo terminu tiek apzīmēta galvenokārt distancēšanās no rietumvalstu kontrolētajām globālajām struktūrām, to vietā veidojot alternatīvas institūcijas un organizācijas. Paralēli tas nozīmē arī atsacīšanos no kolektīvo Rietumu dominējošās lomas globālajā pasaulē, to aizstājot ar multipolāru pasaules kārtību.

Tādās lielvalstīs kā Ķīna vai Krievija jautājums par Rietumu globālo dominēšanu vairāk arī faktiski pat neatrodas dienaskārtībā, jo multipolaritāte tiek uzskatīta par jau notikušu faktu. Galvenie jautājumi šo valstu ekspertu un politiķu vidū ir, cik laika prasīs pilnīga pāreja uz jauno pasaules kārtību, kad iespējama jauna lielvaru vienošanās, kur atradīsies ietekmes zonu robežas utt. Rietumiem šajā redzējumā ir atvēlēta tikai viena vai divu atsevišķu (ASV un apvienotās Eiropas) ģeopolitisko ietekmes centru loma.

Atsevišķi ir vērts piebilst, ka process, kad kāda dominējošā lielvara sāk zaudēt savu iepriekšējo varenību un beigās ir spiesta piekāpties jaunu vai atdzimušu veco konkurentu priekšā, nepavisam nav unikāls. Vēstures gaitā šis scenārijs ir atkārtojies ar dzelžainu nenovēršamību, un nav nekādu iemeslu uzskatīt, ka šī reize pēkšņi varētu kļūt par izņēmumu.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, būtu tikai loģiski, ja tādos pasākumos kā Minhenes drošības konference galvenā uzmanība tiktu veltīta jautājumam, kā Rietumiem iekļauties jaunajā pasaules kārtībā, tomēr līdz šādai dienaskārtībai nāksies pagaidīt vēl ne vienu vien gadu.

Kamēr pastāvēs kaut niecīgas cerības atjaunot iepriekšējo lietu kārtību, liberālo Rietumu globālās dominēšanas jautājums paliks primārais.

Tiesa, ja reiz aktuāls ir kļuvis termins Westlessness,  tas liecina, ka šādu pasākumu organizatori sāk pārstāt lidināties pa ''vēstures beigu'' mākoņiem.