Turcijas ģeopolitiskās ambīcijas

Kā apgalvo ne tikai Armēnija, bet arī Krievijas, Francijas un ASV izlūkdienesti, Turcija ir nosūtījusi uz Kalnu Karabahu tai lojālos kaujiniekus (vai pareizāk – algotņus) no Sīrijas, tāpat parādās liecības, ka konfliktā tiek izmantoti Turcijas gaisa karaspēka iznīcinātāji un militārās operācijas koordinēšanā piedalās turku virsnieki. Ankara ir faktiski vienīgā galvaspilsēta, kas nevis aicina karojošās puses apturēt karadarbību, bet gan nāk klajā ar paziņojumiem par nepieciešamību Azerbaidžānai cīnīties līdz galīgai uzvarai un gatavību sekmēt šo uzvaru.

Kalnu Karabaha ir kļuvusi par kārtējo konfliktpunktu – kā militāro, tā diplomātisko –, kurā iesaistījusies Ankara. Citi karstie punkti šajā sarakstā ir Sīrija, Irāka un Lībija, bet diplomātisko karu Turcija ir izvērsusi ar Kipru, Grieķiju, Izraēlu un, var teikt, arī ar Ziemeļatlantijas aliansi, kuras dalībvalsts tā joprojām ir.

Kopumā Erdogans un viņa atbalstītāji cenšas izmantot globālo ģeopolitisko nestabilitāti, lai ievērojami palielinātu Turcijas ietekmi un nozīmīgumu, veiksmes gadījumā ilgtermiņā izcīnot Ankarai vismaz Eirāzijas lielvalsts statusu. Šā mērķa sasniegšanai tiek izmantotas gan pretrunas nozīmīgāko ģeopolitisko spēlētāju starpā, gan pēc vajadzības pielietotās pantjurkisma, neoosmanisma un arī panislāmisma turku varianta koncepcijas.

Nekādus pārmērīgus panākumus Ankara līdz šim gan nav guvusi, tomēr arī par neveiksmīgu nosaukt Erdogana taktiku nav iespējams. Turcija ir spējusi izveidot savas ietekmes zonas Sīrijā un Lībijā, jūtami palielināt savu ietekmi virknē bijušās PSRS valstu – no Gruzijas līdz Kirgizstānai, nemaz nerunājot par Azerbaidžānu.

Gandrīz visi šie soļi vienlaikus balansē uz atļautā robežas, tomēr daudzos gadījumos situatīvs Turcijas sabiedrotais izrādās kāda no lielvarām, tāpat ir virkne būtisku iemeslu, kamdēļ tie vai citi spēlētāji nav gatavi saukt Ankaru pie kārtības. ASV nav ieinteresētas Turcijas aiziešanā no Ziemeļatlantijas alianses, Krievija – enerģētisko un citu sadarbības projektu pārtraukšanā, apvienotā Eiropa ar Vāciju priekšgalā – attiecību saasināšanā ar turku kopienu un bēgļu straumēs, kuras var parādīties uz robežas ar Turciju, u. c.
Rezultātā Erdoganam paveras iespējas citu pēc citas pārbaudīt aizvien jaunas pieļaujamās robežas, ko Turcijas prezidents arī dara ar apskaužamu neatlaidību. Cits jautājums gan ir, ka Turcijas resursi ir salīdzinoši ierobežoti šādas politikas īstenošanai ilgtermiņā un arī citu spēlētāju pacietība nav bezgalīga.

Tajā pašā laikā Turcija ne tuvu nav vienīgā reģionālā lielvalsts pasaulē ar ievērojamām ambīcijām, un Ankaras piemēram var atrasties gana daudz sekotāju dažādos reģionos, jo kopējā ģeopolitiskā nestabilitāte paver iespēju logu šādu ambīciju realizēšanai.