Ar pirmo veicies gluži labi, Latvijas sabiedrība ir apliecinājusi nosvērtību, un destruktīvas rīcības izpausmju vismaz masveidā nav bijis, bet ar otro, respektīvi, ar saliedētību, gan nav veicies nemaz. Paralēli jau ierastajām, nepārvaramajām pretrunām, ko demonstrē galēji liberālā un radikāli konservatīvā sabiedrības daļa daudzos jautājumos, bet it īpaši izpratnē par ģimenes jēdzienu, mūsu sabiedrība pandēmijas gados sašķēlās arī attieksmē pret vakcināciju, turklāt fanātiskie vakcinācijas piekritēji un tikpat fanātiskie noliedzēji demonstrēja asu savstarpējo naidīgumu.
Šajā gadā sabiedrību šķeļ attieksme pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Pat tiem latviešiem, kuri allaž bijuši ļoti toleranti noskaņoti pret dažādām nācijām, arī pret krievvalodīgajiem, tolerance saruka, gan mediju ziņās vērojot to, cik ārkārtīgi brutāli un nežēlīgi Krievija īsteno karadarbību Ukrainā, gan arī sastopoties ar dažu krievvalodīgo naidīgumu pret latviešiem un ukraiņiem un pat piedzīvojot vulgārus, agresīvus verbālos uzbrukumus. Turklāt Krievijas iebrukums Ukrainā arī Latvijas krievvalodīgo kopienu ir sašķēlis vismaz trijās grupās – tajos, kas solidarizējas ar Ukrainu, neitrālajos, un tajos, kuri sirgst ar impērisku lieluma māniju «Krieviem viss atļauts!» stilā. Latviskajā sabiedrībā gan dominē vienojošs atbalsts Ukrainai, toties sašķeltība vērojama attieksmē pret Krieviju – sākot no saukļa "Nost ar visu krievisko!" līdz vēlmei visu atbildību par karu novelt vien uz Kremļa saimnieku Putinu.
Sašķelta mūsu sabiedrība ir arī finansiālajā aspektā. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka pērn trūcīgākajās mājsaimniecībās ienākumi uz vienu mājsaimniecības dalībnieku bija 232 eiro mēnesī, visturīgākajās – 1475 eiro mēnesī, savukārt mājsaimniecībās, kuras uzskata par vidēji turīgām, ienākumi svārstījās no 412 līdz 801 eiro mēnesī.
Jaunajā, 2023. gadā aktuāls ir jautājums, kāds vēstījums kļūs par Latvijas iedzīvotāju saliedētāju, jo tāds nenoliedzami ir nepieciešams, lai noskaņojums sabiedrībā kļūtu optimistiskāks un spēki netiktu tērēti bezjēdzīgos ķīviņos. Šāds saliedējošais mērķis varētu būt labklājības kāpums, taču raugoties uz to plašāk, nevis tikai algu un pabalstu palielināšanas kontekstā, bet domājot arī par izglītības kvalitāti, plaisas, kas šķir izglītības jomu no darba tirgus, mazināšanu, atbalstu uzņēmumu veidošanai, kā arī erudītu cilvēku noturēšanu mūsu valstī.