Par to, ka valdības iecerētā pāriešana uz autogāzes tirgus cenām var izraisīt protestus, iepriekš brīdināja virkne ekspertu, norādot, ka pie sprādziena var novest ikviens solis, kas pasliktinās iedzīvotāju ekonomisko stāvokli. Valstī pastāv milzīga nevienlīdzība ienākumu sadalē (strādājošo nabadzība un neliels slānis bagāto) un attiecīgi liela neapmierinātība ar valdības darbu, bet stāvokli vēl vairāk ir pasliktinājis pērn piedzīvotais sausums, kā arī pandēmijas dēļ slēgtā robeža ar Ķīnu. Papildu spriedzi rada vietējo klanu (žuzu) un etniskās pretrunas.
Neraugoties uz brīdinājumiem, cenas tika atbrīvotas, un sekoja prognozējami protesti, kas strauji pārsviedās uz virkni citu reģionu, kā arī pārauga vardarbībā un marodierismā, it īpaši valsts lielākajā pilsētā Almati. Turklāt nemiernieki necentās pārņemt varu, kas ir protestu koordinatori, palika nezināms, tāpat netika izvirzītas vienotas politiskas prasības, lai gan daudzos gadījumos tika prasīta eksprezidenta Nursultana Nazarbajeva aiziešana no politikas. Valsts galvaspilsētā Nursultanā nemieru pat nebija vispār, bet bez varas pārņemšanas centrā nevienam dumpim nav cerību uz uzvaru.
Vislabāk situācijā, kura Kazahstānai ne tuvu nav unikāla, noorientējās (vai arī pats pielika roku pie tās rašanās) prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Sākotnēji nodemonstrējis piekāpību protestētāju priekšā, Tokajevs izmantoja nemierus, lai atstādinātu kā Nazarbajevam joprojām lojālo valdību, tā virkni eksprezidentam uzticīgu amatpersonu, aizstājot tās ar saviem cilvēkiem. Arī Nazarbajevs zaudēja ļoti ietekmīgo Nacionālās drošības padomes priekšsēdētāja posteni.
Uzreiz pēc tam Tokajevs paziņoja, ka valstij uzbrūk "starptautisku teroristu bandas", cīņā pret kurām tiek iesaistīta armija, kā arī vērsās pēc palīdzības pie Krievijas vadītās Kolektīvās drošības līguma organizācijas. Lūgums tika operatīvi apstiprināts, un šobrīd pirmās galvenokārt Krievijas armijas vienības jau ierodas Kazahstānā. Oficiāli tās apsargās stratēģiski svarīgus objektus, un tikai tik ilgi, kamēr to uzskatīs par nepieciešamu Nursultana. Vienlaikus, ko šie spēki darīs neoficiāli un cik ilgi tie grasās palikt kaimiņvalstī, var tikai minēt.
Rezultātā, lai kas arī nebūtu sekmējis nemieru vēršanos plašumā, cenšoties šādi sasniegt savus, pamatā lokāla rakstura mērķus, galvenie dividenžu ieguvēji šobrīd ir Tokajevs, kurš konsolidējis varu, un Krievija, kas palielinājusi klātbūtni un ietekmi Kazahstānā. Ticams, ka Nursultana arī drīzumā varētu atgūt savu iepriekšējo nosaukumu – Astana. Cits jautājums, ka uzvarētāji diezin vai grasās risināt tās problēmas, kas kļuva par nemieru cēloņiem, un attiecīgi arī uzvaras var izrādīties tikai īstermiņa un iluzoras.