G20, jāatgādina, parādījās pēc toreizējo G8 valstu iniciatīvas tā dēvētās dotkomu krīzes laikā, un kopā sanākšanu mērķis bija mazināt šīs un vēl arī Āzijas krīzes sekas globālā mērogā. Pēc tam apvienība uz laiku tika piemirsta, līdz tās darbība daudz lielākos mērogos atjaunojās 2008. gada krīzes laikā. Pēc tam G20 ir bijusi viena no pašām nozīmīgākajām globālajām platformām, kas vismaz vārdos tiek izmantota pasaules lielāko ekonomiku un attiecīgi ietekmīgāko valstu kopējo plānu saskaņošanai.
Vienlaikus jau vairāki iepriekšējie G20 līderu samiti rādīja – lai arī tikšanās tiek rīkotas ar lielu pompozitāti un plaši atspoguļotas presē, neko vairāk par deklaratīviem, nesaistošiem paziņojumiem tās radīt nav spējīgas. Pārāk atšķirīgas ir kā pasaules lielāko tautsaimniecību intereses, tā arī redzējumi par to, kāda vieta kurai no valstīm pienākas pasaules kārtībā, kuru, pēc vadošo attīstības valstu domām, ir nepieciešams radikāli pārkārtot.
Indonēzijā notiekošais samits šajā ziņā tikmēr pārspēj iepriekšējās šādas tikšanās, oficiāli – Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ. Rietumvalstis aktīvi boikotē Krievijas delegāciju un prasa no pārējām G20 valstīm, lai tās nosodītu Maskavu un pievienotos pret to vērstajām sankcijām. Nerietumu valstis tikmēr pat labākajā gadījumā iztiek ar vispārīgām frāzēm par to, ka karš ir slikts un ka ir nepieciešams dialogs, un neko vairāk darīt negrasās. Tā vietā kā no tribīnes, tā kuluāros aizvien atklātāk tiek runāts par nepieciešamību virzīties uz jaunu pasaules kārtību, kuras ietvaros rietumvalstīm vairāk nebūtu atvēlēta dominējošā loma.
Kopumā G20 līderu samitā ir vērojami tie paši procesi, kādus piedzīvo vesela plejāde globālo organizāciju. To iekšienē iepriekšminēto iemeslu dēļ rit kur straujāka, kur lēnāka erozija, bet šo institūtu pilnvaras soli pa solim pāriet dažādu reģionālo vai politisko apvienību rokās. G20 esamība tikmēr ir viena no nedaudzajām atlikušajām cerībām, ja ne pagriezt procesus pretējā virzienā, tad vismaz piebremzēt eroziju un cerēt uz pozitīvām izmaiņām nākotnē, tomēr samits Indonēzijā liecina, ka šīs cerības diezin vai piepildīsies.