Latvija vēsturiski ir gājusi cauri daudziem dažādiem periodiem. Vai mūsdienu demonizēšanas tendence nav sekas tam, ka neprotam novērtēt to, ko esam ieguvuši?
Lielākā problēma – mēs patiešām nespējam skatīties uz barikādēm kā uz pozitīvu izejas punktu, kā mums vajadzētu dzīvot tālāk. Šis brīnišķīgais notikums ir devis mums lielisku sākumpunktu ilgtermiņa darbībām. Tas nav pagājis laiks, tas ir laiks, kas iedevis sākumu, bet to mums ir ļoti grūti pieņemt.
Viena no galvenajām problēmām sociālajā atmiņā par atmodas laiku ir nepietiekams institucionālo ieguvumu uzsvērums – ka esam neatkarīga valsts, ES un NATO dalībvalsts. Īstenībā tam vajadzētu būt katras ziņas ievadā – pateicoties barikādēm, esam ieguvuši neatkarību, un tā ir starta pozīcija ilgtermiņa darbībām.
Atmodas racionālie mērķi taču ir pilnībā sasniegti, taču emocionālais nedaudz novērš uzmanību no šiem racionālajiem ieguvumiem. Nespēja racionāli raudzīties uz ikdienu ir iemesls, kāpēc ik pa laikam tiek ierosinātas atkal kaut kādas atmodas. Piemēram, pērn bija rosinājums par ceturtās atmodas nepieciešamību. Ir tendence kampaņveidīgi visu laiku mēģināt rosināt emocionālo pacēlumu, bet tas nav vajadzīgs, un manā uztverē tas nav pareizs skatījums. Ir diezgan bezatbildīgi rosināt šos emocionālos pacēlumus.
Kā atšķiras barikāžu tēmas atspoguļojums latviski un krieviski rakstošajos medijos?
Atšķirība ir ļoti fundamentāla. Krievvalodīgajos medijos kopš neatkarības atgūšanas vērojams tāds kā aizvainojums, atsvešinātība no šīs sociālās atmiņas. Arī daļa krievvalodīgo tolaik atbalstīja neatkarības centienus, un tieši par to jūtams aizvainojums – pēc neatkarības atgūšanas šī krievvalodīgo daļa tika savā ziņā atsvešināta no šīs sociālās atmiņas.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 18. janvāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
Po
oskars
solon