Lasīju, ka jau martā atkal būs pieejama Dzintara kosmētika. Ciktāl esat tikuši ar ražošanas atsākšanu?
Ražošanu jau esam sākuši, martā produkcija jau būs veikalu plauktos.
Kur to varēs iegādāties?
Visos tirdzniecības tīklos. Sākumā – Elvi, Mego un citos, tostarp reģionos, kur ir mazāki veikali. No marta vidus mūsu produkcija būs arī Maxima un Rimi veikalos. Pēc tam arī aptiekās. Līdz ar to var teikt, ka Dzintars būs pieejams katram jebkurā pilsētā, jebkurā mazā miestā. Ceru, ka tagad Dzintara kosmētika nebūs deficīta prece.
Orientējaties uz plašu sabiedrību kā mērķauditoriju, nevis tikai turīgākajiem cilvēkiem?
Mēs noteikti gribam, lai produkcija ar Dzintara vārdu būtu pieejama ikkatram – gan omītēm, gan jauniem cilvēkiem. Mēs definējām sev misiju veidot kosmētiku, kas būtu gan dabiskāka, gan pieejamāka masām. Mēs zinām, ka naturālā, dabiskā kosmētika vienmēr ir dārgāka. Cilvēkiem, aizejot uz Rimi vai Maxima jāizvēlas, vai nu viņi var nopirkt kaut ko pieņemamu pēc cenas, vai arī dabisku, bet dārgāku. Mēs esam pārliecināti, ka varam palīdzēt, lai viņiem vairs nav jāizvēlas starp cenu un dabiskumu, mēs ejam uz to, lai jebkuram maciņam būtu pieejama Dzintara kosmētika ar ļoti labu sastāvu. Un, ņemot vērā, cik tagad esmu iedziļinājusies šajā jautājumā, noteikti arī manās mājās būs Dzintara kosmētika – tāpēc, ka nav jēgas pārmaksāt.
Ierasts taču uzskatīt, ka, jo dārgāks, jo labāks. Ja jums būs lēta, visiem pieejama produkcija, tad droši vien daudzi aizdomāsies, vai šī kosmētika ir tik laba kā dārgā.
Ziniet, es domāju, ka katrs pamēģinās, jo tomēr tā nostalģijas sajūta palīdzēs, un tad cilvēki sapratīs, ka tiešām Dzintara produkcija ir ļoti kvalitatīva. Ja arī jūs atceraties iepriekšējo Dzintaru, par kvalitāti neviens nekad nebija žēlojies. Bija neapmierinātība ar dizainu, ar to, ka nevar kādu produktu atrast, ka nevar nopirkt, bet par Dzintara kvalitāti neviens nav sūdzējies.
Tas, ko mēs izdarījām vēl papildus, – adaptējām sastāvu atbilstīgi mūsdienu vajadzībām – kur bija iespējams, izņēmām parabēnus, sulfātus, citas vielas, kuras ir nevēlamas, lai arī parasti izmanto, lai produktu padarītu lētāku. Mēs izvēlējāmies dārgākas izejvielas, atsakoties no tām, kas kaitīgas.
Kā atrisinājās jautājums par Dzintara zīmolu? A/s Dzintars ilggadējais vadītājs un īpašnieks Iļja Gerčikovs iepriekš apgalvoja, ka zīmols un receptes piederot viņam. Varat to lietot?
Mēs nopirkām no a/s Dzintars maksātnespējas administratora visas preču zīmes. Receptūras bija kā to pielikums. Gerčikova kungam jāvaicā, kā viņš cer tās receptūras paturēt sev, to es nevaru komentēt.
Zīmolu viņš nebija pārreģistrējis uz sava vārda?
Bija, bet juridiski ne visai korekti. Tāpēc viņš ar maksātnespējas administratoru vēl joprojām tiesājas, bet mums nav nekāda lieguma šo zīmolu izmantot, jo mēs to nopirkām kopā ar visām 93 preču zīmēm.
Agrāk šajā uzņēmumā bija nodarbināti ļoti daudzi cilvēki. Pēc uzņēmuma slēgšanas viņi palika bez darba. Jums jākomplektē jauns darba kolektīvs. Vai nav tā, ka speciālisti jau izklīduši kur kurais, pārkvalificējušies, dabūjuši citu darbu?
Ziniet, kad es sāku te strādāt, man lielākās bažas bija par to, ka nebūs cilvēku un kur es atradīšu vajadzīgos speciālistus. Naktī modos, domājot par to. Bet Dzintars bija uzņēmums, kurā lielākā daļa strādājošo 30–45 gadu laikā jutās kā otrajās mājās. Tāpēc, kā tikko cilvēki saprata, ka Dzintars atkal atsāks savu darbību, ļoti daudzi nāca, nesa savus ar roku rakstītos CV, vienkārši uz papīra uzrakstītus amatus un telefona numurus, atstāja tos caurlaižu punktā. Mēs viņiem zvanījām, intervējām, un pašreiz mums jau ir 50 cilvēku darbā.
Un kā plānojat uzņēmumu attīstīt tālāk? Cik cilvēku strādās?
Mums ir plāns, ka līdz gada beigām nodarbināto skaits būs tuvu simtam. Ja mums izdosies jau arī sertificēties un iziet uz ārējiem tirgiem, kas nav Eiropas Savienībā, tad mēs noteikti nodarbināsim vēl vairāk. Bet noteikti te strādājošo nebūs tik daudz, kā savulaik bija Dzintarā. Jo mēs gribam investēt jaunās iekārtās, kuras neprasa tik daudz cilvēku resursu, ir ar augstāku energoefektivitāti. Protams, viss būs atkarīgs no tā, cik labi mums ies dažādos tirgos un cik maiņās strādās rūpnīca. Bet domāju, ka apmēram 150 līdz maksimums 200 cilvēkiem darbs te būs noteikti.
Tieši gribēju jautāt par iekārtām. Tās nav ļoti novecojušas? Varat vismaz sākotnējā posmā tās izmantot? Un ar cik lielām investīcijām rēķinaties, lai ražošanu modernizētu?
Pašlaik mums top 5–6 gadu plāns par to, kā iekārtas modernizēsim, nepārtraucot tagad sākto ražošanu. Rēķināmies, ka aptuveni 5 miljoni mums būs jāinvestē telpu atjaunināšanā, kas nepieciešamas saistībā ar Eiropas Labās ražošanas prakses sertifikāciju, tāpat jaunās iekārtās, to uzstādīšanā. Mums liels darbs priekšā, taču visi esam ļoti gandarīti par to, ka mums ir iespēja to visu darīt tādā uzņēmumā kā Dzintars. Mums visiem ir degsme, dzirkstele acīs, mēs esam pārliecināti, ka viss izdosies.
Vai esat analizējuši arī tās kļūdas, kas bijušas iepriekš pieļautas? Kāpēc Gerčikovam neveicās bizness, bet jums veiksies, turklāt strādājot ar tām pašām iekārtām?
Es nedomāju, ka Gerčikova kungam lielākā problēma bija iekārtas. Jo iekārtas tiešām ir labas, vienkārši problēma, ka tās ir dārgas ekspluatācijā, patērē ļoti daudz elektrības. Galvenais parametrs, ar ko atšķirsies jaunās iekārtas, būs tieši energoefektivitāte. Tāpēc var droši teikt, ka produkcija, kas tika izgatavota ar šīm iekārtām, ir ļoti laba, pret to nav nekādu iebildumu.
Jā, mēs, protams, analizējām pēdējo 10 gadu finanšu atskaites, tajās redzam, ka diemžēl Gerčikova kungs nācis no citas ekonomikas, viņš citos apstākļos bija ieguvis savu izglītību, viņš nespēja pārorientēties uz tirgus ekonomikas situāciju, uz jauno vadības stilu.
Protams, veikali, kas bija Dzintaram, to darbības nodrošināšana ir sarežģīts process, Dzintars tam nebija gatavs, jo tāpēc nācās ražot 1200 dažādu preču pozīciju, bet, lai to visu saražotu, bija nepieciešamas ļoti daudzas izejvielas, un tas nozīmē, ka līdzekļi tika iesaldēti, kamēr preces pārdeva, jo saprotams, ka ne visu var ātri pārdot. Vēl arī jautājums par mārketingu – mēs tagad ar jums redzam, ka principā visa kosmētikas nozare ir daudzējādā ziņā mārketings – kurš labāk spēj izreklamēt savu preci, tas arī dabū klientus. Protams, svarīga ir produkta kvalitāte, taču, lai panāktu pirmo pirkumu, lai radītu cilvēkam vēlmi izmēģināt sev jaunu produktu, ļoti lielā mērā daudz kas atkarīgs no mārketinga. Diemžēl iepriekšējam Dzintaram tas nelikās svarīgi.
Un vēl mums ir arī atšķirīgs skatījums uz tirgiem. Mēs noteikti plānojam iet ne tikai uz NVS valstīm. Jo Dzintara produkcija ir ļoti laba, kvalitatīva, tā nāk no valsts, kurā ir ļoti daudz mežu, upju, kurā ir ļoti tīra vide, mums ir ļoti ekoloģiska valsts, mums ir jānes šī ziņa tālāk pasaulē. Kurš vēl, ja ne mēs, latvieši, varētu ražot dabisku kosmētiku visai pasaulei!?
Bija manāms, ka pirmos soļus sperat tieši mārketingā, tostarp mainot iepakojuma dizainu. Vai Dzintara zīmols paliks tāds pats, varēsim to viegli atpazīt veikalu plauktos?
Jā. Dzintara nosaukums paliks, kāds bija, vien pavisam nedaudz tiks sakopts tīri no dizaina arhitektūras viedokļa, bet es domāju, ka visas izmaiņas reti kurš pamanīs. Gribam, lai arī turpmāk tas ir ļoti atpazīstams un tuvs visiem. Bet pārējais produktu iepakojuma dizains gan būs absolūti jauns, es ceru, ka tas patiks arī visiem tiem, kas bija pieraduši redzēt Dzintara produktu iepriekšējo noformējumu.
Pieminējāt Dzintara veikalus. Tādi būs arī nākotnē?
Nē, tādu nebūs. Nav vajadzīgi tādi specializēti veikali. Mēs vairāk orientējamies uz to, lai mūsu produkcija būtu visos tīklu veikalos, aptiekās. Preču izplatīšanai esam atraduši labu partneri – vienīgais distributors Latvijā būs Sanitex, pie tā var vērsties jebkurš veikals, kurš vēlas Dzintara produkciju. Tāpat klientiem būs pieejams e-veikals, kurā pasūtīt Dzintara produkciju. No eksistējošām e-komercijas platformām būsim pieejami Xnet.
Saprotams, ka Dzintara produkcijai labs tirgus ir bijušās padomju republikas, kur zīmols labi zināms. Vai tikpat populārs šis zīmols ir arī Igaunijā, ar ko jūsu pārstāvētajam uzņēmumam ciešāka saikne?
Igaunijā šis būs principā kaut kas jauns, jo padomju laikos, kā izrādās, Dzintaru Igaunijā netirgoja – viņiem bija savs ''dzintars''. Līdz ar to Dzintaru zina vien tie, kas to bija redzējuši, viesojoties Latvijā vai Krievijā.
Tas ir labi vai slikti, ka Igaunijā Dzintars nav zināms?
Domāju, ka mūsu gadījumā tas ir ļoti labi, jo mēs Dzintaru Igaunijā pozicionēsim kā brendu ar 170 gadu vēsturi. Tur ir milzīga interese par to, ko dara Skinest Group, tāpēc skaidrs, ka pirmais pirkums būs intereses pēc, bet es esmu pārliecināta, ka mēs ar savu produktu kvalitāti un to, kā prezentēsim Igaunijā jauno brendu, spēsim ieinteresēt kosmētikas lietotājus. Vēl arī jāņem vērā, ka igauņiem patīk viss, kas nāk no Latvijas, tāpēc skaidrs, ka Igaunija ir mūsu nākamais tirgus. Bet paralēli attīstās preču noiets uz Ukrainu, Krieviju, Kazahstānu – mums jau ir ļoti aktīvas sarunas. Es domāju, ka līdz vasaras vidum mēs jau noteikti būsim arī pavisam lielos tirgos.
Esat gatavi arī tur konkurēt zemās cenas un vienlaikus dabiskās kosmētikas tirgū?
Ja mēs runājam par to, ka Latvijā Dzintars ir stabils produkts masu tirgum, tad rēķināmies, ka lielie globālie brendi Ukrainai, Krievijai, Kazahstānai ražo savādāku, lētāku preci nekā Eiropai. Tāpēc mums bija karstas diskusijas par to, vai mums vajadzētu rīkoties tāpat. Mēs pieņēmām lēmumu, ka gribam lepoties ar produkciju, ko no Latvijas vedam uz citām valstīm, mēs negribam pieļaut, ka turienes cilvēki domātu, ka pie mums kaut kas ir ne tā, līdz ar to tur savu kosmētiku pozicionēsim nedaudz augstākā par masu produktu līmenī – mēs būsim tuvāk vidējam segmentam. Mēs rēķināmies, ka tajā tirgū prece no Eiropas tiek novērtēta un, ņemot vērā, cik daudz cilvēku dzīvo Ukrainā, Krievijā, Kazahstānā, noteikti ļoti daudz būs arī to, kas novērtēs Dzintara produkciju.
Vai nav tā, ka Dzintaru no padomju laikiem atceras vidējā un vecākā paaudze, savukārt jaunākiem šis zīmols ir svešs?
Dzintaru zina arī tie, kas ir 35 gadus veci, jo tas vēl nesen bija pieejams tirgū. Par Dzintara produkciju visiem ir ļoti labas atmiņas. Un ir arī tā, ka, piemēram, Ukrainā to vēl joprojām tirgo, viņi pat nezināja, ka uzņēmums bankrotējis, pārdots un tagad atsāk darbību.
Jo produkcija bija noliktavās, neveidojas pārtraukums?
Jā. Un to, ka Dzintaru zina, redzu, arī braucot pāri robežai, – ja man čemodānā ir Dzintara dušas želeja, robežas kontrole, atverot čemodānu, to pamana, reakcija bieži vien ir: ''O, Dzintars, jā, mēs to zinām, padomju laikos tā bija ļoti laba kosmētika!'' Uzreiz ir laba sajūta par to, ka mums vēl bišķi jāpacenšas un noteikti būs efekts no tā visa, ko darām.
Kā Covid-19 krīze tagad ietekmē Dzintara kosmētikas ražošanas atjaunošanu un jaunas izplatīšanas sistēmas veidošanu?
Mūsu sākotnējos plānos bija produkcijas palaišanu tirgū sākt novembrī, pēc tam to pārcēlām uz februāra sākumu, taču Covid-19 krīze tieši ietekmēja iepakojuma piegādes, jo daudzas rūpnīcas Eiropā bija ciet, neražoja, līdz ar to viss pārcēlās uz martu. Taču pašas rūpnīcas Mālu ielā 30 Rīgā darbs laikam nekā netika ietekmēts. Mums visi nāk uz darbu ar lielu degsmi, azartu. Mēs, protams, dezinficējam rokas, ventilējam telpas, mērām temperatūru utt., lai nekādā gadījumā mums viss nepajūk inficēšanās dēļ. Līdz ar to marta sākumā mūsu kosmētika būs veikalos – viss jau ir saražots, sapakots.
Vai izjūtat valsts atbalstu biznesam, ražošanai vispār šobrīd, ne tikai saistībā ar Covid-19 raisīto krīzi? Ir kāds no valsts institūciju pārstāvjiem apliecinājis atbalstu tam, ka turpināt ražošanu, nodrošināt darbvietas, plānojat eksportēt produkciju?
Ziniet, es esmu arī Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas padomes priekšsēdētāja no pagājušās nedēļas, tās padomē esmu jau trīs gadus. Tur strādā 662 cilvēki, principā 95% no visa ir eksports. Varu teikt, ka, protams, valstsvīri mīl runāt par to, ka viņi atbalsta, bet reāla atbalsta diemžēl nav nekāda. Un, kad interesējamies par tām lietām, kurām būtu tā kā jāpienākas, piemēram, finansējumu energoefektivitātes auditam, kas it kā būtu jāpiešķir Altum, vai eksporta garantijām, kas būtu nepieciešamas Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcai, lai dubultotu savu apgrozījumu, piemēram, šogad, tad šinī brīdī valsts pazūd. Mēs pat nerunājam par to, ka mēs gribētu kaut kādu finansiālu atbalstu, mēs runājam vienkārši par instrumentiem, kurus varētu izmantot. Bet diemžēl ierēdņi mūsu valstī ļoti bieži aizmirst par to, ka viņiem ir jādarbojas valsts interesēs un ka tieši bizness maksā nodokļus un uztur viņu algas. Diemžēl cilvēki, iekļūstot tādos amatos, aizmirst par to, ka viņi tur ir tam, lai palīdzētu uzņēmējiem un darba devējiem.
Un kāda šobrīd ir banku attieksme?
Bankas ir ļoti rezervētas – vismaz, ja runājam par Dzintaru, jo mums pagaidām vēl nav nekādas naudas plūsmas, mēs to varēsim uzrādīt tikai martā. Tas arī saprotams. Mēs ar to rēķinājāmies, kad sākām darbību, tāpēc Skinest Group mūs atbalsta, sniedz mums nepieciešamo finansējumu. Tiklīdz mums būs naudas plūsma, cerams, ka bankas arī ieinteresēsies un gribēs ņemt dalību Dzintara atjaunošanā. Protams, šeit būtu ļoti noderīgs arī valsts atbalsts, bet tā pie mums diemžēl nestrādā.
Kas ir tas, kas biznesam traucē visvairāk?
Varam apskatīties, kā ir kaimiņvalstīs. Teiksim, mūsu valstī ir ieviestas absolūti pret ražotājiem negodīgas OIK izmaksas. Diemžēl tieši OIK dēļ mūsu rūpniecība ir ļoti konkurētnespējīga, ja mēs salīdzinām ar mūsu kaimiņvalstīm. To tiešām vajadzētu mainīt. Bet tagad nevienam negribas uzņemties atbildību ko šādu mainīt, pieņemt valstiski pareizu lēmumu, padarīt biznesa situāciju tādu, kas būtu godīga. Ja mūsu rūpniecība kļūs konkurētspējīgāka, tad tās pienesums valstiski būs daudz lielāks, nekā tagad valsts budžets iegūst caur OIK. Bet diemžēl redzam, ka mūsu valstī politiķi baidās pieņemt lēmumus. Es domāju, ka tas tiešām ir lielākais izaicinājums, kas ir. Cerams, ka kaut kad situācija mainīsies.
Arī nodokļu politika, kas mums mainās, manuprāt, katru gadu, ļoti apgrūtina iespējas biznesam plānot darbību 5–10 gadu nākotnē. Uzņēmumu vadītāji savu darbību spēj plānot, ar kaut kādiem precizējumiem to iespējams realizēt, ja vien nebūtu tās nemitīgās nodokļu likumu izmaiņas. Kāpēc valstī mums katru gadu kaut kas jāmaina? Ir taču jādod iespēja sistēmai strādāt. Ja maina spēles noteikumus visu laiku, tad nekad nevar pierādīt iepriekšējo izmaiņu pareizumu vai nepareizumu.