Jāpierod, ka skaidras naudas darījumi paliks pagātnē

Zviedri plāno ieviest e-kronas 

Šobrīd pasaule kļūst aizvien digitālāka un pārmaiņas skar arī norēķinu jomu. Domāju, ka mūsu ikdienā ienāks aizvien vairāk šādu risinājumu, ne tikai bankas pārskaitījumi, un ar to ir jārēķinās. Šādas izmaiņas neskar tikai Latviju, daudzviet pasaulē tā jau ir ierasta prakse, turklāt virkne valstu ir gājušas vēl tālāk. Zviedrijas centrālā banka Riksbank šogad plāno sākt pilotprojektu ar mērķi izstrādāt elektronisko valūtu, proti, lietošanai gatavu e-kronu, ko nākotnē varētu laist apgrozībā, ja tiktu pieņemts attiecīgs lēmums. Projekta autori plāno izstrādāt e-kronas, ko varēs augšuplādēt mobilajā aplikācijā vai īpašā maksājumu kartē. Zviedrija pēdējo gadu laikā cenšas būtiski samazināt skaidras naudas izmantošanu norēķinos un rezultāti liecina, ka mērķis tiek sasniegts – kredītkartes un debetkartes Zviedrijā šobrīd ir izplatītākais norēķinu veids, savukārt mobilie maksājumi ir tikpat populāri kā skaidra nauda.
 

Nākotnē bezskaidras naudas darījumu apjomi tikai pieaugs 

Nenoliedzami, samazinot skaidras naudas norēķinus, palielinās arī kontroles mehānismu iespējas, kas visiem procesiem liek kļūt caurspīdīgākiem. Ja runājam par summām, sākot no kurām ierobežojumi stāsies spēkā, tad gribētos uzsvērt, ka tās nav mazas. Patlaban likumā paredzēts aizliegums veikt skaidrā naudā darījumus, kuru summa pārsniedz 7200 eiro neatkarīgi no tā, vai darījums notiek vienā operācijā vai vairākās operācijās - ministrija ir rosinājusi šo summu samazināt līdz 3000 eiro, lai sekmētu ēnu ekonomikas apkarošanu. Tāpat likuma grozījumi paredz, ka fiziskajām personām, kas neveic saimniecisko darbību, nav atļauts veikt skaidrā naudā nekustamo īpašumu atsavināšanas darījumus un transportlīdzekļu atsavināšanas darījumus, kuru summa pārsniedz 1500 eiro. Attīstoties bezskaidras naudas norēķiniem visā pasaulē, Latvijā nākotnē šī summa varētu tikt vēl vairāk samazināta. 
 

Ir vieta diskusijai par komisijas maksām 

Daļa sabiedrības šo soli uzskata par banku lobiju, jo, kā zināms, veicot pārskaitījumu no konta vienā bankā uz kontu citā bankā, ir jāmaksā arī komisijas maksa. Zināmā mērā var piekrist, ka komisijas maksa šādā gadījumā ir diskutējams jautājums. Lai gan no vienas puses, valsts nevar aizliegt privātajām bankām pelnīt, virzot šādus grozījumus, ir jāpiedāvā arī komisijas maksas risinājums. Bankai rodas izdevumi par procesu apkalpošanu, taču jāzīmē, ka izdevumus tām rada arī skaidras naudas uzglabāšana. Arī izskanējušais risinājums par vienu valsts banku, kas atrisinātu komisijas maksu jautājumu, nebūs īsti piemērots tirgus ekonomikai, jo zudīs konkurence. 

Pēc 2008. gada ir sācies process, kas virzīts uz finanšu darījumu kontroles pilnveidi un paaugstināšanu, kas nākotnē tikai pieaugs. Arī šim likumprojektam noteikti būs rezultāti, taču pagaidām ir pāragri spriest, cik lielā mērā tas samazinās ēnu ekonomiku. Mūsu sabiedrība ir ļoti radoša un pieņemu, ka tiks meklēti dažādi veidi, kā šo ierobežojumu apiet.