Latvijas finieris ir zināms kā uzņēmums, kas jau sen un ļoti aktīvi darbojas starptautiskā mērogā. Kā izjūtat šo Covid-19 laiku?
Mūsu uzņēmuma darbība ir balstīta uz vietējiem koksnes resursiem. Ar šādiem resursiem Baltijas valstis ir bagātas, salīdzinot ar citām valstīm. Un būtiski arī, ka šī nozare, tās produkti tradicionāli ir vērsti uz eksportu. Līdz ar to mūsu nozari un uzņēmumu mazāk ietekmē tas, kas notiek Latvijā, taču vairāk tas, kas notiek Vācijā, Lielbritānijā, Turcijā, Ziemeļamerikā, Japānā...
Un uz robežām droši vien, vai ne?
Un uz robežām, protams, jā.
Man liekas, ka veiksmes stāsts Latvijas uzņēmumiem, tajā skaitā arī Latvijas finierim, balstīts izpratnē par to, ka eksporta tirgi ir atšķirīgi, mums ir jāspēj pielāgoties klientu vajadzībām, valstu vajadzībām, jāspēj pietiekami elastīgi reaģēt gan uz labām, gan sliktām izmaiņām, kas notiek pasaulē.
Pāri par 90% saražotās produkcijas eksportējam. Tiesa, nevar gluži teikt, ka no Latvijas, jo Latvijas finierim ir ražošanas uzņēmumi arī Igaunijā, Lietuvā, Somijā, līdz ar to var teikt, ka pāri par 90% produkcijas mēs pārdodam ārpus tiem reģioniem, kuros mums atrodas ražošana.
Varbūt tad lietderīgi būtu aprakstīt, kas šodien ir Latvijas finieris?
Koncerna mātes uzņēmums ir a/s Latvijas finieris, kas atrodas Rīgā, Bauskas ielā 59. Šeit arī izsenis atrodas viena no mūsu ražotnēm – Furniers. Koncernam ir virkne meitas uzņēmumu, piemēram, SIA Verems, kas atrodas Rēzeknes speciālajā ekonomiskajā zonā, OÜ Kohila Vineer – saplākšņa ražošanas uzņēmums, kas atrodas Igaunijā, UAB Likmere – finiera ražošanas uzņēmums, kas atrodas Lietuvā, tāpat Somijā ir uzņēmums Riga Wood Finland, rūpnīca Sastamala, kas arī ražo finieri. Resursu bāze gandrīz 100% ir ar Eiropas Savienības izcelsmi – apaļkoki nāk no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas. Bet, lai mēs varētu justies droši Eiropas tirgū, paši esam nodibinājuši savu tirdzniecības uzņēmumu tīklu – ir divpadsmit Riga Wood uzņēmumu, no kuriem deviņi bāzējas dažādās valstīs Eiropā, kā arī pa vienam ASV, Turcijā un Japānā. Līdz ar to mēs atrodamies šajos tirgos, esam tuvu klāt saviem pircējiem. Šie ir mūsu darbinieki, kas strādā tikai mūsu labā, atšķirībā no tā, ka citi uzņēmumi strādā ar aģentiem vai partneriem, kam katram varbūt tomēr primāras ir savas intereses. Tas, ka mums daudzviet pasaulē ir savi tirdzniecības uzņēmumi, šajā sarežģītajā situācijā, kad ceļošana nebija iespējama, ļāva mums kā koncernam būt klāt saviem klientiem, jo vietējā ceļošana, teiksim, Francijā vai Vācijā, pat pandēmijas laikā, lai arī ar zināmiem ierobežojumiem, tomēr daļēji varēja notikt gan vasarā, gan arī gada beigās. Šis ir ļoti būtisks faktors klientiem, ka viņu piegādātājs, kas atrodas Ziemeļaustrumeiropā, tomēr ir tuvu klientam, ir sasniedzams.
Teicāt, ka izejvielas nāk no mūsu reģiona. Tas var radīt satraukumu cilvēkiem par to, vai neizzāģēsiet visus kokus. Kāpēc kokmateriālus neiepērkat citur, teiksim, Krievijā?
Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā ir ļoti senas meža audzēšanas tradīcijas, kas balstītas uz ilgtspējīgas apsaimniekošanas principa. Teritorija, kas Latvijā ir noklāta ar mežiem, ir dubultojusies, ja salīdzinām ar XX gadsimta 20. gadiem. Mežs kā atjaunojamais resurs ir tā mūsu bagātība, ar ko mēs varam kā valsts operēt un uz ko arī paļauties.
Galvenais mūsu uzdevums ir no apaļkokiem saražot pēc iespējas gatavāku produktu ar maksimālu pievienoto vērtību. Koksnes pirmapstrāde, zāģmateriālu un saplākšņa ražošana, plātņu ražošana ir ļoti labi attīstīta, taču nākamais solis, kur mums jāvirzās, ir gatavo mēbeļu ražošana, saliekamo māju ražošana – tie ir tie izaicinājumi, lai maksimālu vērtību iegūtu no saviem ilgtspējīgi apsaimniekotajiem resursiem.
Tas ir tas virziens, kurā attīstīsiet uzņēmuma darbību?
Jā. Un ja mēs kā uzņēmums kādreiz piegādājām vienkārši standarta izmēra loksnes, kuras pēc tam klienta vajadzībām kāds sazāģēja, nokrāsoja, aplīmēja, sagatavoja izmantošanai, tad šobrīd mēs piegādājam gatavas komponentes, piemēram, jau gatavas detaļas treileru ražotājiem piegādājam tieši uz ražošanas līnijas. Serviss, ko nodrošinām, ir tāds, ka mums jānodrošina piegādes šādam klientam ik pa divām stundām pa tiešo uz ražošanas konveijeru, jo viņam nav izejmateriālu noliktavas. Protams, mums ir sadarbības partneri vai mēs īrējam pakalpojumus loģistikā, noliktava atrodas netālu no šī pircēja.
Savukārt, runājot par Krieviju, kādreiz mūsu uzņēmums diezgan nozīmīgu daļu izejvielu iepirka Krievijā, bet ar laiku secinājām, ka Krievija kā biznesa partnere, lai uz to varētu balstīt ilgtspējīgu attīstību, tomēr ir ļoti neprognozējama. Viņiem bija gan eksporta nodokļi, gan aizliegums, gan kvotu principi. Šķiet, tas bija 2008. vai 2009. gads, kad Krievija ieviesa ierobežojumus apaļkoku eksportam, Latvijas finieris saprata, ka šis tirgus nav risinājums, un mēs nolēmām labāk izplesties no Latvijas tieši Lietuvas, Igaunijas, Somijas virzienā. Šodien varam redzēt, ka tas bija ļoti pareizs lēmums, jo pēc desmit gadiem bija vēl viens apaļkoku eksporta ierobežojums, kas noteikti atkal iecirstu robu. Tātad viena lieta ir šī neprognozējamība, bet tikpat svarīgi ir arī tas, ka mēs tiecamies uz to, lai mežsaimniecība būtu ilgtspējīga, savukārt par materiāliem, kas piegādāti no Krievijas, dažkārt ir diezgan grūti gūt pārliecību par meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu.
Par koksni, ko saņemat no Eiropas Savienībā audzētiem mežiem, esat pārliecināti?
Šobrīd mēs paļaujamies uz to, ka starptautisko koksnes piegāžu ķēžu sertificēšanas uzņēmums mums šo apliecinājumu nodrošina, viņi arī uzņemas atbildību par to.
Kādu izjūtat konkurenci savā jomā?
Konkurence, protams, ir. Gan no ražotājiem Eiropas Savienībā, vispirms jau no Somijas, Igaunijas, Polijas, gan, protams, galvenais spēlētājs mūsu sektorā ir Krievija. Pēdējie gadi ir bijuši nemierīgi, jo Krievijas ražotāji ir investējuši diezgan daudz papildu jaudās – procentuāli vairāk, nekā pasaules tirgus ir audzis. Viņu cīņa par tirgus daļu, apjomu pārdošanu bijusi saistīta ar piedāvātām ļoti zemām cenām, kas jau izteikti robežojas ar, varbūt pat var teikt, negodīgu konkurenci. Bet ar to ir jārēķinās, ka konkurence pastāv, mums ir jāpilnveidojas, jāturpina iet prom no vienkāršu produktu tirdzniecības, maksimāli jāiekļaujas integrētās nozaru piegāžu ķēdēs, kurās arī pret mums kā Eiropas Savienības ražotājiem ir daudz lielāka uzticēšanās nekā pret tiem, kas atrodas ārpus bloka.
Spējat konkurēt arī ar kvalitāti?
Pamata produktam es neteiktu, ka būtu vērojamas nozīmīgas kvalitātes atšķirības. Varbūt kādreiz tā bija, bet šobrīd ne, jo ir iespējas iegādāties labas iekārtas, labi tās uzturēt. Šeit vairāk pamats runāt par servisa kvalitāti, attālumiem, ilgtspējību, ilgtermiņa sadarbību – šajā ziņā Eiropas Savienības ražotājiem ir zināmas priekšrocības.
Servisa nodrošināšanu pašreizējā krīze ir smagi ietekmējusi?
Es neteiktu, ka smagi. Jā, protams, mēs izjutām ietekmi. Pērn, piemēram, Polijas robežas aizvēršana radīja lielu haosu, tomēr mums ir vienots Eiropas Savienības tirgus, un šī robežu problēma tika atrisināta. Izņemot šo Polijas gadījumu, mēs iekšēji Eiropas Savienībā neesam saskārušies ar būtiskām loģistikas problēmām. Lielāki kreņķi ir bijuši, piemēram, ar piegādēm uz Turciju – ir nācies atgriezt četras auto kravas, kas bija ceļā uz turieni, jo Turcija pieņēma lēmumu, ka visiem šoferiem, kas nav Turcijas pilsoņi, ir jābūt 14 dienu karantīnā.
Pilsonība kā šajā ziņā izšķirošs kritērijs? Dīvaini. Kā atrisinājāt šo problēmu?
Atgriezām mašīnas, meklējām šoferus, kas ir Turcijas pilsoņi, un vedām.
Bet patiešām, kur mēs jūtam ļoti būtisku ietekmi, un tas ir bijis visa pagājušā gada garumā un arī vēl joprojām šogad, – tas attiecas uz tālākiem konteinerpārvadājumiem uz Āziju, Ziemeļameriku, Jaunzēlandi, Austrāliju. Jo, ņemot vērā, ka lielās piegāžu ķēdes ir ar būtiskām izmaiņām, kravu plūsma, kas agrāk bija uz un no Ķīnas, ir samazinājusies, attiecīgi ir jūtams konteineru iztrūkums, ostas ir pārslogotas, daudzās valstīs pietrūkst darbinieku uz konteineru pārkraušanas krāniem, tas attiecīgi aizkavē kuģu iekraušanu un izkraušanu. Ja mēs kādreiz rēķinājām, ka konteiners uz Jaunzēlandi gāja astoņas nedēļas, tad tagad jārēķinās ar 10 vai 11 nedēļām. Nedaudz sāpīgi tas ir, taču laikam ar to ir jārēķinās un jāprot pielāgoties.
Vai tas nedraud ar risku, ka varat pazaudēt kādus klientus, kādus tirgus? Tagad aizvien biežāk saka, ka globalizācija parādījusi vājās vietas, nu tās vietā nākšot orientēšanās uz vietējiem vai tuvākajiem tirgiem.
Ja ir vajadzīgs bērza saplāksnis, tas nāk tikai no Baltijas valstīm, Krievijas, Somijas. Tam nav īsti citu alternatīvu. Vienīgais, kas varētu būt mūsu gadījumā konkurents, ir tropiskās koku sugas, taču zinot, kādas ir lietus mežu aizsardzības programmas, no turienes nav ne tie apjomi, ne tas produktu klāsts, kādu mēs, Eiropas ražotāji, esam attīstījuši. No tāda viedokļa varam uzelpot, ka esam no konkurences viedokļa labā situācijā.
Vai saplāksni var izgatavot tikai no bērza?
Var izgatavot gandrīz no jebkuras koku sugas, bet, protams, no ozola vai oša netaisa, jo šiem kokiem pielietojums ir daudz plašāks – kaut vai parketam un dekoratīvajām mēbelēm. Saplāksnim šis materiāls būtu par dārgu. Var izgatavot no priedes, egles, apses, papeles un citiem kokiem, taču jāņem vērā bērza unikālās mehāniskās īpašības – tā lieces stiprība, izturība ir daudz labāka nekā citiem šādi pielietotiem kokiem. Bērzam arī ir laba svara attiecība, salīdzinot, teiksim, ar metāliem. Piemēram, mēs redzam uz ceļiem treilerus jeb fūres, kā mēs dēvējam, – visiem Eiropas Savienībā izgatavotajiem grīdas tomēr ir no bērza saplākšņa. Tas ir izturīgs, aizsargāts ar dažādiem papildu materiāliem, bet tajā pašā laikā pietiekami viegls, šīs piekabes svaru īpaši nepalielinošs.
Atgriežamies pie tēmas par Covid-19 krīzi. Uzņēmums liels, darbinieki taču nevar strādāt pilnībā izolēti cits no cita, vai ne? Daudzi saslima?
Kopā uzņēmumu grupā mums Latvijā ir aptuveni 2000 darbinieku. Jā, protams, mēs saskaramies ar Covid-19, bet tā reakcija, kas bija uzņēmumam kopš paša sākuma, – te liela pateicība mūsu drošības pārvaldības kolēģiem, kas ar valdes atbalstu strauji reaģēja uz ierobežojumiem – vadīja, organizēja samazināšanu, attālināto darbu, kur vien tas iespējams (protams, birojā, nevis ražošanā). Es domāju, ka rezultāts kopumā ir bijis ļoti labs – no diviem tūkstošiem vien kādi 50 darbinieki dabūjuši šo infekciju, un tikai pāris gadījumu ir bijis, kad pārnese notikusi darba vietā, visi pārējie gadījumi saistāmi ar saslimšanu ārpus darba vietas. Reaģējot uz valdības noteiktajiem ierobežojumiem, mēs, Latvijas finieris, savu latiņu ceļam vienmēr nedaudz augstāk, padarām valdības noteiktos ierobežojumus nedaudz stingrākus, taču arī pieejot ar veselo saprātu, ka nevar, kā saka, to nūju pārliekt tā, ka tā salūst. Tāda attieksme ir devusi labus rezultātus, un ražošana mums nav bijusi ne brīdi ietekmēta tieši Covid-19 dēļ.
Kāds mums lielākais izaicinājums? Mums šajā laikā nav apmeklētāju rūpnīcās. Šoferi, kas piegādā kravas, brauc uz ārzemēm, atgriežas, tiekas ar mūsu noliktavas darbiniekiem, ar darbiniekiem, kas iekrauj produkciju, bet esam pārdomājuši šo procesu, nodrošinājuši, lai saskarsme būtu pēc iespējas mazāka.
Teicāt, ka nav apmeklētāju. Droši vien satraukums ne jau par skolēnu ekskursijām, bet drīzāk par to, ka biznesa partneri nevar tuvāk iepazīt, kā strādājat?
Jā, dzīve piespiedusi komunicēt attālināti, ceļošana starp valstīm ir ierobežota. Bet mums ir priekšrocība, ko minēju iepriekš, – ja mūsu klients atrodas ārpus Latvijas, teiksim, Francijā, tad tur strādājošais mūsu pārstāvis var pie viņa aizbraukt, satikties, pārrunāt visu, kas pārrunājams. Ir nākuši klāt arī jauni klienti. Mūsu nozarē mums pretī ir industriāli klienti, piemēram, piekabju, betonēšanas veidņu, parketa ražotāji, viņiem ir būtiski pārliecināties par to, ka uzņēmums ir ar vairākām ražotnēm, ka darba process ir kvalitatīvi kontrolēts, iekārtas ir labas. Tādā ziņā, protams, svarīgas ir vizītes uz ražotni. Pie mums brauca arī klienti auditos, novērtējot to, kā mēs varam nodrošināt viņiem nepieciešamā produkta piegādi. Bet mums tirgū ir pietiekami laba reputācija, ir references, līdz ar to šajā laikā šīs vizītes nav izšķirīgas.
Ar ko mēs esam saskārušies tieši Covid-19 sakarā, bet tas pārsvarā nav no Eiropas Savienības klientiem, bet gan no Japānas, Korejas, Turcijas – klienti sūta mums anketas ar jautājumiem par to, kādi mums ir ierobežojumi, vai pastāv riski, ka mūsu ražošana var apstāties un pārtrūkt produkcijas piegādes, kā mēs uzraugām vienu vai otru risku, kā darbojas piegāžu ķēdes, kādas ir alternatīvas loģistikas risinājumiem, vai biroja darbinieki strādā no mājām un vai mēs viņus varam nodrošināt ar attālināto darbu, kāda saskarsme cilvēkiem ražotnēs, ģērbtuvēs u. tml. Vairāk nekā 10 šādas anketas ir saņemtas, uz tām esam atbildējuši. Var redzēt, ka šiem mūsu klientiem ir ļoti līdzīgas rūpes, viņi cenšas pārliecināties (cik nu tas iespējams ar tādas anketas aizpildīšanu), vai mēs arī par to rūpējamies un vai viņiem nav piegāžu pārtraukuma risku. Bet, kā jau teicu, šādas anketas saņemam no klientiem, kas ir ārpus Eiropas Savienības.
Ja atskatāmies uz aizvadīto periodu, tad redzams, ka esam tikuši galā relatīvi labi. Ja salīdzinām apjomus, mums 2020. gads pat ir nedaudz labāks par 2019. gadu. Jo 2019. gads vairāk iezīmējās ar asu konkurenci tirgos, palielinātiem apjomiem no Krievijas, dažu industriju stagnēšanu, jo pirms Covid-19 bija jaušama krīzes tuvošanās. Pērn dzīvojām no mēneša uz mēnesi ar domu, ka iepriekšējais mēnesis nebija tik slikts, bet šis laikam nebūs labs, bet mēnesis paiet, un atkal ir tie paši secinājumi. Galvenais princips mums bija: īsti nezinām, ko var sagaidīt, mums ir jābūt gataviem ātri reaģēt uz labām ziņām un uz sliktām ziņām, jāpieņem, ka stabilitāte tik drīz nav sagaidāma, viss atkarīgs no tā, kā mēs paši spējam atrast ar klientiem risinājumus. Ražošanai ierobežojumi pie mums bija salīdzinoši mazāki, salīdzinot ar Dienvideiropu, Lielbritāniju atsevišķos brīžos. Tā bija laba ziņa klientiem. Ar piegāžu nodrošināšanu pielāgojāmies tam, kas notika katrā konkrētā valstī.
Un kā ietekmēja Brexit noslēgšanās?
Lielbritānija mums ir starp trim, četrām nozīmīgākajām valstīm produkcijas eksportam. Mēs ar klientiem Lielbritānijā strādājam 25 gadus, mums ir ļoti labas attiecības, spējam arī pietiekami atklāti pārrunāt to, kas šajā situācijā satrauc, lai kopējā sadarbība būtu pēc iespējas veiksmīgāka, neskatoties uz to, kas notiek ārpasaulē. Sarežģītākais bija tas, ka nebija vienošanās, tika pārcelti termiņi, kas radīja visādas nevajadzīgas spekulācijas, pieņēmumus, scenārijus. Ko mēs izdarījām kopā ar saviem klientiem? Kad bija pirmais izstāšanās formālais datums, šķiet, 2019. gada marts, pieņēmām, kāds var būt vissliktākais variants, un skatījāmies, ko varam darīt, lai mūsu savstarpējā sadarbība būtu pēc iespējas efektīvāka, ērtāka. Skaidrs, ka mūs neietekmē loģistika, jo uz Lielbritāniju mēs piegādājam pa jūru un ostas jau darbojas starptautiski, muitas zonās. Tagad galvenais, kas var ietekmēt sadarbības apjomus, ir tas, cik laba būs Lielbritānijas ekonomika pie viņu jaunās situācijas. Pagaidām gads iesācies cerīgi, janvāris, februāris izskatās pietiekami labi.
Jāspēj elastīgi reaģēt gan uz labām, gan sliktām izmaiņām
No diviem tūkstošiem koncerna uzņēmumos Latvijā strādājošo vien kādi 50 darbinieki dabūjuši šo infekciju, un tikai pāris gadījumu ir bijis, kad pārnese notikusi darba vietā. Ražošana mums netika ne brīdi ietekmēta tieši Covid-19 dēļ – par biznesa situāciju Covid-19 pandēmijas laikā intervijā Romānam Meļņikam stāsta a/s Latvijas finieris valdes loceklis Mārtiņš Lācis.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.