Jautājumi, par kuriem nav pieņemts runāt

ANO komiteja, kurā strādājat – kādi ir tās galvenie darbības virzieni, un kādi bija jūsu nesenās ierašanās Latvijā iemesli?

Es sākšu ar skaidrojumu, ka 1979. gada decembrī ANO Ģenerālā Asambleja apstiprināja Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu. Spēkā šī konvencija stājās 1981. gadā, un 1992. gadā to ratificēja arī Latvija. Konvencija ir ļoti nozīmīgs likumdošanas instruments, kas ļauj nodrošināt vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem visdažādākajās jomās. Tas ir visaptverošs dokuments, kura īstenošanu uzrauga ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja. Komiteja sastāv no 23 vēlētiem sieviešu tiesību ekspertiem, kuri pārstāv dažādas valstis, un es esmu viena no komitejas loceklēm.

Latvijā savukārt biju ieradusies sadarbības ietvaros ar Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizāciju SUSTENTO, lai izglītotu šīs organizācijas dalībniekus par jautājumiem, kas saistīti ar Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu. CEDAW šā gada jūlija beigās publiskoja jautājumu sarakstu jūsu valstij, saraksts sastāv no 23 jautājumiem par konvencijas īstenošanu, par tās implementāciju. Tas nav kāds īpašs gadījums, šādi jautājumi tiek uzdoti visām konvenciju ratificējušajām valstīm, un tagad tie ir nosūtīti arī Latvijai. No jūsu valsts nākamgad tiks gaidītas atbildes, un ir svarīgi, lai sabiedrība, ieinteresētie cilvēki zinātu par konvenciju, spētu norādīt uz iespējamajiem trūkumiem tās īstenošanā, aizstāvētu savas intereses. Sievietes ar invaliditāti, protams, ir viena no šādām ieinteresētajām cilvēku grupām.

Cits mana brauciena uz Latviju iemesls savukārt bija SUSTENTO kopā ar Eiropas Cilvēku ar invaliditāti foruma (EDF) Sieviešu komiteju Rīgā rīkotā starptautiskā konference Sievietes un invaliditāte, kurā biju aicināta uzstāties. Abi šie iemesli, protams, ir savstarpēji saistīti.

Saistībā ar šo ANO konvenciju – sieviešu ar invaliditāti tiesībām ir pievērsta īpaša uzmanība?

Konvencija attiecas uz visām sievietēm visās pasaules valstīs, un tās pieņemšanas un īstenošanas mērķis ir novērst jebkuru sieviešu diskrimināciju, sievietes ar invaliditāti šīs konvencijas ietvaros nav kā īpaši izdalītas. Personu ar invaliditāti tiesību ievērošanai ir veltīta cita ANO konvencija, kura tā arī saucas – ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, un šajā konvencijā paredzēto normu īstenošanu uzrauga ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja. 2017. gadā šī komiteja izskatīja Latvijas ziņojumu par konvencijas ieviešanu un nosūtīja jūsu valstij savas rekomendācijas. Viens no šo rekomendāciju mērķiem ir nodrošināt, lai sieviešu ar invaliditāti jautājumi tiktu iekļauti valsts īstenotajā dzimumu līdztiesības politikā, lai šīm sievietēm tiktu garantētas tādas pašas tiesības un iespējas kā vīriešiem.

Šajā ziņā abas ANO komitejas darbojas lielā mērā saskaņoti, jo realitāte diemžēl ir tāda, ka tieši sievietes ar invaliditāti pasaulē kopumā ir viena no visvairāk diskriminēto sieviešu grupām, turklāt ir būtiski saprast, ka bieži vien viņu invaliditāte ir tiešas vispārējās sieviešu diskriminācijas, viņu tiesību neievērošanas sekas. Šā iemesla dēļ ne vienmēr ir pareizs viedoklis, ka sieviešu ar invaliditāti vienlīdzības nodrošināšanai pietiek ar konvencijas par personu ar invaliditāti īstenošanu, tas pat lielākā mērā ir jautājums par sieviešu diskrimināciju kopumā, turklāt ne tikai nabadzīgajās valstīs, problēmas šajā ziņā pastāv arī attīstītajās valstīs, vienīgi par tām nav pieņemts runāt.

Globālā mērogā situācija tiešām ir tik dramatiska?

Lai saprastu, kāda ir kopējā aina, pietiek paskatīties uz UN Women (ANO organizācijas sieviešu vienlīdzības nodrošināšanai un vardarbības pret sievietēm novēršanai – A. S.) datiem. Atbilstīgi tiem sievietes ar invaliditāti veido piekto daļu no visas pasaules sievietēm. Tie ir vismaz 600 miljoni sieviešu visā pasaulē, apmēram tikpat, cik ir sieviešu iedzīvotāju skaita ziņā lielākajā pasaules valstī Ķīnā. Šādu sieviešu arī ir 19,2% no visu sieviešu kopskaita, kamēr vīriešu vidū minētais rādītājs ir jūtami zemāks – 12%. Savukārt galvenais iemesls, kāpēc pastāv šāda situācija, ir sieviešu zemākais sociālais statuss un sliktākais materiālais nodrošinājums, kas bieži nozīmē arī to, ka viņām nav pieejami veselības aprūpes pakalpojumi, ir sliktākas sociālās garantijas utt. Otrs svarīgs iemesls, kāpēc pasaulē ir tik daudz sieviešu ar invaliditāti, ir vardarbība pret sievietēm. Tieši vardarbība daudzos gadījumos ir sieviešu invaliditātes cēlonis.

Ir vēl vairāki citi iemesli, kuru dēļ sievietes kopumā ir pakļautas daudz augstākiem invaliditātes riskiem nekā vīrieši. Un es vēlreiz atkārtošu, ka tā nav tikai nabadzīgo valstu problēma. Statistika liecina, ka arī Eiropā sievietes ar invaliditāti veido 16% no visu sieviešu kopskaita. Eiropā ir ap 40 miljoniem sieviešu, kuras saskaras ar atsevišķām diskriminācijas izpausmēm gan tāpēc, ka ir sievietes, gan savas invaliditātes dēļ. Šīs sievietes, kā liecina Eiropas Pamattiesību aģentūras veiktais pētījums, no trim līdz piecām reizēm biežāk cieš no vardarbības, viņas bieži saņem mazāk kvalitatīvu veselības aprūpi, tajā skaitā seksuālās veselības aprūpi, viņas tiek vairāk diskriminētas darba tirgū utt.

Vienlaikus gan ir jāatzīst, ka reālos (ne tikai sieviešu ar invaliditāti, bet vispār) sieviešu diskriminācijas apmērus ir grūti apzināties, jo par šiem jautājumiem nav pieņemts runāt, par šo tēmu ir arī ļoti maz pētījumu un trūkst statistikas. Pētījumu un statistikas datu trūkums savukārt bieži vien liedz gūt izpratni par situāciju tajā vai citā valstī, apgrūtina rekomendāciju izstrādi un nepieciešamo izmaiņu ieviešanu.