Pirms nedēļas kļuva zināms, ka Krievijas varasiestādes, izmantojot lozungu par denacifikāciju, izsludinājušas meklēšanā vairākus desmitus redzamu Latvijas, kā arī citu Eiropas politiķu, Igaunijas prezidenti Kaju Kallasu ieskaitot, tāpat arī Ukrainas militārpersonas, viņiem par dažādiem iekšpolitiskiem lēmumiem un pozīcijām inkriminējot "nacisma reabilitāciju" un "vēstures sagrozīšanu". Jūsuprāt, ko Krievija ar šo soli vēlas panākt vai nodemonstrēt – vai tā ir tikai tās naratīva par denacifikāciju uzturēšana, ko tā bez jebkādiem starptautiskiem panākumiem cenšas izmantot Ukrainas kara attaisnošanai, vai tur ir vēl kas? Un kādas šim it kā absurdajam solim tomēr var būt juridiskas konsekvences – vai mūsu politiķiem būtu jāpiesargājas, ceļojot uz kādām trešajām valstīm, ar ko Krievijai ir sadarbība, par došanos uz pašu Krieviju vai tās sabiedrotajiem pat tranzītā nemaz nerunājot, protams?
Nu, pirmkārt, tā ir Krievijai tipiskā uzvedība, mani tas absolūti nepārsteidz. Tas ir solis kopējā stratēģijā, ko viņi ir īstenojuši ne tikai tagad kara laikā, izmantot gan tos konceptus, gan tiesību institūtus, kurus modernā pasaule ir attīstījusi ar lielu Rietumu pasaules ideju piešprici, protams. Jo modernā pasaules kārtība tomēr ir tāda Rietumu pasaules izlolota. Un šeit Krievija izmanto to konceptu, ka pēc Berlīnes mūra krišanas ir ļoti attīstījusies sadarbība starp valstīm
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 20. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00