Pēdējās sabiedrības aptaujas uzrāda ļoti zemus reitingus gan no kopējā noskaņojuma, gan valdības, partiju un amatpersonu popularitātes viedokļa. Vai līdz šim vērojamā gausā un haotiskā vakcinācijas pret Covid-19 organizēšana var novest pie vēl dziļākiem reitingu kritumiem?
Par to nevar viennozīmīgi spriest. Gan valdības reitings, gan sabiedrības kopējais noskaņojums ir tik zemi, ka tiem jau vairs objektīvi nav tālu, kur krist. Liels jautājums ir, vai pēdējā mēneša laikā pieņemtie lēmumi par t. s. helikoptera naudu varētu būt ietekmējuši sabiedrības noskaņojumu un attieksmi pret valdību. Līdzekļi tika piešķirti vai vismaz apsolīti lielām sabiedrības grupām. Dzīvosim, redzēsim! Ja nebūtu šī faktora, ir diezgan droši, ka valdības reitings vēl ietu uz leju.
Pēdējos partiju reitingos parādās interesanta lieta, ka Jaunajai Vienotībai (JV) tas ir pavisam nedaudz pieaudzis, neskatoties uz visām problēmām valdības darbā. Vai tas ir noticis uz Attīstībai/Par! (A/P) neveiksmju rēķina veselības aprūpes nozares vadībā? Kā jūs prognozējat tālāko A/P apvienības likteni – vai šīs apvienības partiju reitings vēl vairāk nokritīs?
Ja mēs ņemam visas valdošajā koalīcijā vai pat visas Saeimā pārstāvētās partijas, varbūt atskaitot vienīgi pārdēvēto KPV LV, kas jau izskatās sabrukusi, tad tomēr katrai ir lielāks vai mazāks lojālo atbalstītāju loks. Brīdī, kad sākās problēmas un skandāli ar vakcīnu neiepirkšanu un Ilze Viņķele bija spiesta atstāt valdību, mēs redzējām, ka Attīstībai/Par! popularitāte tomēr nenokrita zemāk par zāli. Protams, relatīvais reitingu pozīciju zaudējums bija samērā liels, bet varbūt tomēr ne milzīgi liels, ņemot vērā troksni publiskajā telpā, ko izraisīja neveiksmīgais vakcīnu iepirkums. Izskatās, ka partijai lojālo atbalstītāju kopums tās reitingu tomēr tur.
Par JV – būtiska lieta saistībā ar partiju reitingiem ir tāda, ka vēlēšanas tāpat agri vai vēlu pienāks. Un cilvēkiem būs jāizvēlas starp tām partijām, kuras viņiem ir objektīvi pieņemamas. Taču skandāli, kas saistīti ar Covid pandēmijas apkarošanu, šķiet, kaitē gan konkrētām amatpersonām, gan visam politiskajam ''establišmentam''. Taču tas nenozīmē, ka viņi vairs nebūs pārstāvēti varā vai ka viņiem būs būtiski sliktāks rezultāts. Jo dienas beigās – kur tad viņu vēlētāji dēsies? Nāks jaunas vēlēšanas, un aptuveni tas pats piedāvājums viņiem būs uz galda. Varbūt ar to niansi, ka Aldim Gobzemam kopā ar Jūliju Stepaņenko ir izdevies nodibināt partiju, līdz ar ko šķiet, ka trekā ir parādījies jauns zirgs.
Cik liels šim ''zirgam'' ir potenciāls? Vai Gobzema kungs šo potenciālu gadu garumā jau nav izsmēlis?
Nē, šobrīd virkne indikatoru rāda, ka viņiem ir liels potenciāls. Tas ne tik daudz ir saistīts ar paša Gobzema kunga vai viņu domubiedru spēku, bet drīzāk ar citu partiju un valdošās elites nespēku. Ja ar epidemioloģiskajiem ierobežojumiem, vakcināciju utt. saistītie procesi turpināsies kā līdz šim, tad tā lielā mērā ir sarkanā paklāja izritināšana Aldim Gobzemam. Ar katru mēnesi un nedēļu šeit aizvien mazāku lomu spēlē aizvēstures notikumi, ar kuriem Gobzema kungs ir bijis saistīts. Lielākā daļa sabiedrības kļūst aizvien neapmierinātāka un dusmīgāka uz varu, valdību, eliti, un, protams, šādā situācijā pieaug potenciāls kaut kādiem jauniem grupējumiem, partijām. Kas šādā situācijā var izbraukt arī uz pliku cerību. Nav vairs jautājums par to, vai vēlētājs smalki analizē pagātni. Ir tāds teiciens: ''Cerība mirst pēdējā!'' Kad neapmierinātība ar visiem un visu ir tik liela, ka tu vienkārši liec cerību vienalga, uz ko!
Ņemot vērā jūsu minēto visai plašo ar esošajām partijām neapmierināto iedzīvotāju slāni – cik lielas izredzes ir, piemēram, Ainaram Šleseram, kurš nāca klajā ar visai negaidītu paziņojumu par atgriešanos politikā?
Jā, viņš bija uzrakstījis visai garu un emocionālu vēstījumu. Taču no tā vien visos medijos taisīt lielo ziņu, ka viņš ir atgriezies, – tas ir pārspīlēti! Ja sekos nākamie soļi, ar kuriem viņš tiešām nopietni pieteiks savu atgriešanos politikā, – tad būs jēga to analizēt.
Bet vieta šajā neapmierināto vēlētāju spektrā ir? Gan Šleseram, gan Gobzemam, gan varbūt vēl kādam?
Jā, teorētiski ir potenciāls kaut kam jaunam. Gobzems, Šlesers, Stepaņenko – jebkuram no viņiem! Arī jūs varat startēt! Citiem vārdiem – ja lielākā daļa ir apmierināta ar esošo varu, tad šāda iespēja ir tuvu nullei. Kāpēc lai kāds kaut ko mainītu, ja ir sajūsmā ar esošo. Un otrādi – jo lielāka neapmierinātība ar esošajiem, jo lielāks teorētiskais potenciāls jaunajiem, lai kādi viņi arī būtu. No tā gan neizriet, ka visi jaunie projekti automātiski startēs sekmīgi. Ja palūkojamies uz sabiedrības neapmierinātību ar varu, tā Latvijā jau ir endēmiska, ilgstoša, nepārejoša kopš deviņdesmitajiem gadiem. Jautājums ir tikai par dziļumu – vai tas ir Latvijas sabiedrības ''normālais'' neapmierinātības līmenis, kas kādās citās Eiropas Savienības (ES) valstīs tiktu traktēts kā smaga uzticības krīze, bet pie kā šeit visi jau pieraduši, vai arī tas krīt vēl dziļāk? Šobrīd tas ir vēl dziļāk!
Un visu laiku jau parādās kaut kādi jauni politiskie projekti. Taču tas, ka pastāv nepārejošā neapmierinātība, nenozīmē, ka šie projekti automātiski uzvar. Tur ir nepieciešamas sabiedrībai tīkamas personālijas, kaut kāds organizatoriskais potenciāls. Nepietiek tikai nodibināt jaunu partiju. Sabiedrības neapmierinātība tikai rada iespēju, no kā nekas automātiski neizriet.
Šobrīd mēs redzam, ka potenciāls jaunu politisko spēku uznākšanai pieaug, iespēju loks paveras plašāks. Tālāk ir jautājums – kādi cilvēki tur būs, cik pārliecinoši pratīs sevi pasniegt? Iepriekšējās Saeimas vēlēšanas mums atnesa divas jaunas partijas – nosacītos vēlēšanu uzvarētājus – KPV LV un Jauno konservatīvo partiju (JKP). Tās abas lielā mērā iebrauca Saeimā, tieši pateicoties augstajam neapmierinātības līmenim. Tagad mēs atkal redzam, ka ir virkne indikatoru, kas liecina, ka, piemēram, Gobzemam varētu iet tīri labi. Taču, no otras puses, vai nu būs tā, ka viņš paliks viens. Varbūt pēkšņi tur sapumpuros divi duči konkurentu, kuri sāks grūstīties un grauzt viņu nost. Beigās tas viss publiskajā telpā var sākt izskatīties tik neglīti, ka vēlētāji ņems un aizies nobalsot par ''vecajām labajām'' partijām tikai tāpēc, ka jaunie pretendenti ir izskatījušies vēl nepieņemamāk.
Pēc visa milzīgā vakcīnu skandāla, manuprāt, bija visai liels potenciāls krist Krišjāņa Kariņa valdībai. Kādēļ tas nenotika? Nebija, kas nāk vietā?
Tāpēc, ka parasti valdības krīt tikai tad, kad kuluāros ir sastādītas jaunas valdības. Valdības nekrīt pašas no sevis, ja nu vien pēkšņi pašam premjeram apnīk vadīt valdību un viņš saka – viss, man pietiek, tieciet galā bez manis! No šī skatu punkta ir sen apzelēta tēma par spēku sadalījumu Saeimā, kopējo politisko konstelāciju, savilktajām sarkanajām līnijām, kā dēļ šai valdībai ir grūti nokrist. Jo tur jau īsti nav alternatīvu. Tas viss valdības krišanu padara tik neiespējamu, ka mēs redzam, ka pat iepriekšējo vēlēšanu uzvarētāja KPV LV ir izjukusi un tur nekā vairs nav – tikai sāpes, skandāli un cīniņi par kaut ko, bet pat šis faktors negāž valdību. Šī valdība ir stabila, bet, ņemot vērā sabiedrības neapmierinātību un tuvās nākamās vēlēšanas, var jau būt, ka kuluāros tiek izshēmota kāda jauna kombinācija.
Cik ļoti šī sabiedrības neapmierinātība atstās iespaidu uz valdošo partiju izredzēm jūnijā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās?
Ja runājam par pašvaldību vēlēšanām, šeit korelācija ir minimāla. Protams, kaut kāds iespaids ir. Jāņem vērā, ka Pašvaldību vēlēšanu likums cilvēkiem uz vietām neļauj startēt neatkarīgi no partijām. Līdz ar to lielākā daļa ir spiesti stāties zem partiju lietussargiem un piespraust partiju nozīmītes. Un, ja tai partijai ir izveidojies kaut kāds tēls sabiedrībā, tad tā nozīmīte nedaudz kaut ko arī nozīmē. Tajā pašā laikā – tas iespaids ir ļoti mazs, lai neteiktu niecīgs. Jo, tas ko mēs redzam no pētījumiem un aptaujām, vēl vairāk pašu vēlēšanu pieredzes un prakses, – uz vietām pašvaldībās cilvēki pārsvarā balso nevis par partijām, bet par zināmiem cilvēkiem. Viņu partijiskā piederība ir stipri sekundārs vai pat mazāk nekā sekundārs faktors. Tie aktīvie cilvēki uz vietām ir spiesti iestāties partijās, jo tāda vienkārši ir likumā noteiktā kārtība startam vēlēšanās.
Droši vien ar to arī varētu skaidrot fenomenu, ka vairākas partijas ir sameklējušas virkni visas Latvijas mērogā pazīstamu cilvēku, lai saliktu savos vēlēšanu sarakstos konkrētās vietās. Piemēram, Ropažos cīnīsies pazīstamais basketbolists Jānis Blūms no Latvijas attīstībai (LA) saraksta ar žurnālistu un moderatoru Haraldu Burkovski no Nacionālās apvienības (NA) saraksta. Vai arī tas pats JV pārpratums ar rakstnieces Noras Ikstenas izvirzīšanu Ogrē, kura beigās saprata, ka nemaz nevēlas kandidēt...
Nu, jā, te tas ir skaidri redzams. Ir grūti, protams, kaut kādas paralēles vilkt starp novadiem, jo katrā novadā situācija ir unikāla. Ja nu kāds vēlas būt aktīvs, startēt vietējās vēlēšanās, tad viņam pirmais solis ir skatīties, kādas partijas novadā ir aktīvas, kurās no tām varētu būt jēga iesaistīties. Varbūt ir kāda partija ar labu reitingu nacionālā līmenī, bet uz vietas to pārstāv pāris dīvainu cilvēku, ar kuriem, skaidrs, būs grūtības sastrādāties. Un tad jau konkrētie indivīdi, kuri izvēlas partijas, izvēlas no to lokālās ''ēdienkartes''. Vienā novadā šī ''ēdienkarte'' varbūt ir labāka, teiksim, NA, bet blakus novadā – Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS), un šis cilvēks attiecīgi izvēlas. Bet trešajā novadā viņš varbūt dotos pie JKP vai pie kāda spēcīga reģionālā saraksta.
Šīs ir īpašas pašvaldību vēlēšanas, ņemot vērā, ka vairumā gadījumu tiek rīkotas jaunos novados, ar citādu karti un iedzīvotāju sastāvu. Vietām notiek daudzu novadu koncentrēšana vienā, kur tie izteiktākie piemēri varētu būt t. s. Lejaskurzemes novads ap Liepāju vai Cēsu novads. Cik lielu iespaidu šī pārgrupēšanās atstās uz konkrētu politisko spēku noturēšanos pie varas šādās vietās?
Es domāju, tas ir ļoti lokāli specifiski. Tad būtu jāapskata katrs novads un katra situācija atsevišķi. Bet skaidrs, ka bija kaut kāda veca nostabilizējies kārtība, kas tagad ir izjaukta. Iepriekš vēlētāji lielā mērā balsoja par viņiem labi zināmiem cilvēkiem, pat personiski pazīstamiem cilvēkiem, bet tagad situācija ir mainījusies. Jo skaidrs, ka, pat saliekot kopā tikai divus novadus, nenotiek tā, ka viena novada iedzīvotāji labi pazīst otra novada vadošos cilvēkus. Katrā ziņā ne tādā mērā, lai teiktu – tie visi ir savējie! Līdz ar to mēs varam pieņemt, ka jaunajos novados notiks kaut kāda grūstīšanās, konkurences cīņa. Bet te ir grūti runāt par kaut kādām vispārīgām tendencēm, jo situācija katrā konkrētajā vietā tomēr ir stipri atšķirīga.
Interesanti, ka Kariņa valdības krīzes brīdī no ZZS kā Saeimas lielākās reālistiskās opozīcijas puses nenāca kāda asāka, aktīvāka rīcība, nenotika kādu alternatīvu veidošanu, neskaitot vienu vai dažas neformālas apspriedes dažos birojos. Kāpēc ZZS snauž?
Latvijā visām partijām resursi ir ierobežoti. Viens ir partija un tās popularitāte, cits – konkrēti cilvēki, kas spēj pavilkt procesus. Diemžēl pēdējās divās desmitgadēs Latvijas politikas cilvēkresurss ir stipri noplicinājies. To mēs redzam, lai kurā virzienā skatītos. Mēs redzam, cik vāji sevi parāda esošā valdība un pie varas esošās partijas, kas ir galvenokārt saistīts ar cilvēkresursu vājumu. Un ZZS jau nav nekāds izņēmums. Arī viņiem ir tikai tie cilvēki, kas viņiem ir, un acīmredzot ar šiem resursiem viņiem ir grūti kaut kā aktīvāk darboties, piemēram, izveidot ēnu kabinetu. Lai tādu radītu, tas ir jāpiepilda ar kompetentiem ēnu ministriem katrā nozarē. Visas pazīmes liecina, ka ZZS arī trūkst jaudas kaut kam tādam.
Vai Latvijā vispār vairs ir iespējams izveidot augsta līmeņa Ministru kabinetu? Pat ja mēs saliekam visas iespējamās partijas kopā?
Man šķiet, ka nav. Mēs diemžēl esam tik tālu nodzīvojušies, ka politiskajai elitei ir lielas problēmas sastādīt kvalificētu augsta līmeņa Ministru kabinetu. Esošā valdība jau nav nekāds īpaši nelāgs izņēmums uz ļoti profesionālu un sekmīgu iepriekšējo valdību rēķina. Patiesībā visas pēdējās valdības ir bijušas pusklibas vai klibas. Un viss bija puslīdz OK, iekams krīze parādīja, kādas tad ir valdības reālās spējas. Pārvaldīt valsti miera laikos ir viena lieta, pavisam cita – ja ir krīze. Un šī Covid krīze ir ļoti spilgti parādījusi varas vājumu Latvijā. Sliktā ziņa šajā situācijā – vismaz es te nesaskatu nekādus labus, elegantus situācijas risinājumus.
Satversmes maiņa, vēlēšanu sistēmas maiņa uz vismaz daļēji mažoritāru?
Maģisko akmeni vēl varētu pievienot jūsu sarakstam! (Smejas.) Satversme – tas jau būtībā ir tikai papīrs. Ierakstīsim maģiskus vārdus maģiskajā tekstā, un dzīve kļūs labāka!?
Vēlēšanu sistēmas maiņa – iespējams! Bet tāda mēroga reformu gadījumā, lai nonāktu līdz kaut kādam reālam efektam, ir jāpaiet desmitgadēm. Nav iespējams, ka, tikai mainot Satversmes tekstu un vēlēšanu kārtību, saule pēkšņi noriet citā debespusē. Tas tā nenotiek. Es domāju, ka pozitīvas izmaiņas politiskajā sistēmā mēs tādā gadījumā redzētu labi ja pēc gadiem divdesmit. Ja vien nekļūtu vēl sliktāk.
Kā ar Aivaru Lembergu? Cik lielas, jūsuprāt, ir viņa izredzes no cietuma sekmīgi startēt vēlēšanās un palikt pie varas Ventspilī?
Es domāju, ka labas izredzes. Cik tālu rāda veiktās aptaujas, Lemberga kungs vēl aizvien ne tikai Ventspilī, bet visā Latvijā ir viens no populārākajiem politiķiem. Viņa vērtējumi varbūt vairs nav tik augsti, kādi bija pirms dažiem gadiem – ilgā tiesvedība viņam ir maksājusi kādus popularitātes punktus, bet viņš vienalga joprojām ir gana populārs. Protams, viss šis process nevairo viņa popularitāti, nevairo spēku, bet to pamazām nodeldē.
Pasaulē pēc ASV parauga ir vērojama polarizācijas tendence, partijām sagrupējoties nosacīti konservatīvajā vai progresīvajā spārnā. Latvijā to pagaidām ļoti neizjūt, izņemot varbūt sociālos tīklus, jo mums vairums partiju ir ideoloģiski diezgan amorfas. Vai šī pasaules tendence uz sabiedrības polarizāciju var sākt spēlēt lielāku lomu partiju politikā Latvijā.
Noteikti, jo Latvija jau nav vientuļa izolēta sala. Un tagad tiešām ir pienācis diezgan asas šķelšanās un konflikta laikmets starp konservatīvajiem un progresīvajiem. Un arī Latvijā tas jau sāk kļūt redzams. Progresīvajā spārnā mums ir izveidojušās tādas jaunas diezgan spēcīgi ideoloģiski ievirzītas partijas kā Par! vai Progresīvie. Tāpat mums ir partijas, kas aizvien izteiktāk iestājas konservatīvās pozīcijās. Ja tas ir Eiropas kopējais trends, tad Latvijas politiķi vienkārši ir spiesti sākt pozicionēties, vadoties pēc šīm asīm. Tā ka neapšaubāmi tas notiek arī Latvijā un notiks vēl izteiktāk!
Vērtējot vidējo Latvijas vēlētāju – viņš droši vien drīzāk ir viegli konservatīvs. Un, šai tendencei pastiprinoties, ir jautājums – vai Latvija nesāk iet līdzīgu ceļu kā, piemēram, Polija vai Ungārija, kur pie varas ir ļoti konservatīvas partijas.
Tas nav izslēgts. Potenciāls, lai arī Latvijā notiktu līdzīgi procesi kā Polijā vai Ungārijā, ir diezgan liels. Taču būtisks faktors šajā sarežģītajā vienādojumā ir tāds, ka pētījumos Latvijā cilvēki bieži nepareizi izprot terminu nozīmi un jēgu. Piemēram, diezgan kreisi domājošie sevi uzskata par labējiem. Tāpat, iespējams, daudzi tādi, kuri vērtību līmenī ir dziļi konservatīvi, sevi uzskata par progresīviem, jo šis vārds skan labāk. Viņiem šķiet laikmetīgi būt ''progresīviem''. Es neizslēdzu, ka šāds fenomens Latvijā vēl aizvien izpaužas diezgan spēcīgi, radot zināmu putru un sajukumu. Un šis sajukums, protams, apgrūtina Latvijas iešanu pa Polijas vai Ungārijas ceļu.