Vai sabiedrības šā brīža psiholoģiskās un emocionālās problēmas saasinās? Kādas ir biežākās izpausmes?
Jebkurš ilgstošs stress vienmēr ietekmē emocionālo un fizisko stāvokli. To apliecina šajā jomā veiktie pētījumi, turklāt ne tikai Covid-19 pandēmijas, bet vairāku iepriekšējo gadu laikā. Stresam veltīto pētījumu apkopojums aizņemtu kilometriem garas grāmatu un žurnālu rindas! Viena no izplatītām stresa pazīmēm – ikdienas pienākumu veikšana, kas pirms tam nesagādāja raizes, kļūst apgrūtinoša. Nav intereses par to, kas iepriekš bija saistošs. Cilvēks var sajust tādas pazīmes kā enerģijas trūkumu, galvassāpes, problēmas ar miegu un ēšanu – gan pārmērīgu apetīti, gan tās trūkumu. Savukārt uz emocionālo jomu attiecas citas pazīmes, piemēram, aug aizkaitinājums, bailes, skumjas, pārņem apātija vai nomāktība, depresīvs noskaņojums. Cilvēki biežāk konfliktē ar tuviniekiem vai citiem cilvēkiem. Daļa pastiprināti lieto alkoholu vai narkotikas. Ja ir slieksme uz alkohola vai citu atkarību izraisošu vielu lietošanu, tad šīs pazīmes ar laiku kļūst vēl izteiktākas. Stresa situācijā ir lielāks veselības problēmu saasinājumu risks. Ilgstoša un nozīmīga stresa situācijā daudziem ir nepieciešama profesionāla psihologa, psihoterapeita, psihiatra palīdzība! Te varu izmantot līdzību – gadījumā, ja mums sāp zobs, var sāpes kādu laiku ignorēt un iedzert pretsāpju zāles, bet sāpes atgriezīsies. Iespējams, tās būs vēl stiprākas nekā pirms tam, tāpēc labāk laikus meklēt profesionālo palīdzību, nevis ignorēt savas problēmas.
Kas ir svarīgi šādā situācijā?
Sociālais atbalsts, kas ietver visus pieejamos sociālos resursus, tai skaitā tuvinieku un draugu palīdzība, arī attālināta. Ja cilvēks zina, kur meklēt palīdzību – gan psiholoģisku, gan medicīnisku, gan arī juridisku –, tas ļauj vieglāk pārvarēt krīzes situācijas. Sociālais atbalsts tad darbojas kā buferis. Ir svarīgi arī apzināties to, ka atbalsts ir ''divu klikšķu attālumā'', kā arī izmantot to! Ne visiem un ne vienmēr tas ir tik vienkārši! Nereti tieši sajūta, ka esi kā vientuļa sala okeānā, liek cilvēkam atmest visam ar roku un pat nemēģināt pārvarēt šķēršļus. Pētījumi apliecina, ka sociālā atstumtība var veicināt depresīvu noskaņojumu un domas par pašnāvību, kā arī var izraisīt agresiju pret citiem. Skaidrojumus, kāpēc tā notiek, sniedz pētījumi neirozinātnē. Evolūcijas kontekstā cilvēki ir sociāli dzīvnieki un nevar izdzīvot cits bez cita. Sociālās atstumtības situācijās aktivizējas tās pašas smadzeņu zonas, kas fizisku sāpju situācijā. Arī sociālās sāpes ir sāpes! Tās nav cilvēka iedomas, ka šobrīd, piemēram, mums pietrūkst tiešā kontakta un socializēšanās! Tā patiešām ir!
Jūs minējāt pētījumus – vai tie rāda, cik liela sabiedrības daļa šobrīd izjūt emocionālo spriedzi? Viens no Pusaudžu resursu centra pētījumiem rāda, ka ap 70% pusaudžu un jauniešu ar to saskārušies.
Skaidrs, ka pandēmija un ārkārtējās situācijas ierobežojumi skar visas vecuma grupas. Cilvēkam ir raksturīgi prognozēt un plānot nākotni, tāpat arī mēs visi tiecamies pēc stabilitātes. Protams, nenoteiktība, neziņa, bailes, ierobežojumi, sociālo kontaktu trūkums ietekmē pašsajūtu un var izraisīt lielu un grūti izturamu trauksmi. Turklāt visu vēl vairāk sakāpina tas, ka neviens nevar pateikt, kāda būs dzīve pēc pandēmijas. Patlaban, kad saslimstība ilgi nemazinās un statistika rāda neiepriecinošu ainu, var zaudēt iekšējo līdzsvaru, izjust izteiktu trauksmi, nomāktību un arī saslimt ar depresiju. Lai monitorētu situāciju, Veselības ministrijas (VM) uzdevumā RSU un SIA TNS Latvia veic pētījumu, kas ļaus noskaidrot psihisko traucējumu un pašnāvnieciskas uzvedības izplatību Latvijas pieaugušo iedzīvotāju populācijā pirms un pēc Covid-19 vīrusa krīzes. Tas ļaus arī izvērtēt psihiskās labsajūtas veicinošos objektīvos un subjektīvos faktorus, tostarp depresijas un trauksmes pazīmes, sociālā atbalsta avotus, problēmrisināšanas prasmes, emociju regulācijas prasmes, bailes un Covid-19 riska uztveri, attieksmi pret valdības veiktiem pasākumiem, kā arī preventīvo uzvedību vīrusa izplatīšanās mazināšanai.
Saeimā ir iesniegta iedzīvotāju iniciatīva – par valsts apmaksātu ārsta nozīmētu psihoterapijas kursu. Šobrīd šo speciālistu pakalpojumi vidusmēra iedzīvotājiem ir nepieejami, jo konsultācija pie psihologa vai psihoterapeita izmaksā no 40 līdz 60 eiro. Citviet Rietumeiropā ar ārsta nozīmējumu tās ir pieejamas bez maksas.
Pasaules Veselības organizācija rekomendē sniegt psiholoģisku palīdzību Covid-19 krīzes situācijā. Tai jābūt pieejamai visiem sabiedrības locekļiem, un šādi pakalpojumi noteikti jānodrošina visiem, ne tikai maksātspējīgākajiem. Nevaru teikt, ka mums tā nav. Rīgas domes Labklājības departamenta mājaslapā ir apkopota informācija par krīzes centriem.
Cilvēkiem, kuri ārstējas, piemēram, Psihiatrijas un narkoloģijas centrā, tiek sniegts bezmaksas atbalsts. Aktuālā VM informatīvajā ziņojumā Par nepieciešamajiem pasākumiem 2021. gadam un turpmāk ik gadu, lai samazinātu ilglaicīgu negatīvo ietekmi uz sabiedrības psihisko veselību, ko rada Covid-19 pandēmija ir uzsvērts, ka Covid-19 pandēmija ir ļoti būtiski palielinājusi pieprasījumu pēc psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem, līdz ar to valstī jānodrošina operatīvs un pieejams profesionāls psihoemocionālais atbalsts Latvijas iedzīvotājiem. Piemēram, ziņojumā minēts, ka 2021. gadā VM papildu nepieciešams valsts pamatbudžeta finansējums 7 111 208 eiro, 2022. gadā – 8 988 877 eiro, 2023. gadā un turpmāk ik gadu – 9 104 622 eiro apmērā.
Tomēr, ja gribam uzlabot sabiedrības psihisko veselību, ar to nepietiek – ļoti svarīgi ir profilaktiskie pasākumi, kas var palīdzēt mazināt psihisko traucējumu un slimību riska faktorus. Jo agrāk un laicīgāk mēs nodrošināsim dažādus profilaktiskos pasākumus un psiholoģisko palīdzību, jo labāk. Iespējams, ka tas ļaus mazināt arī stacionāros nonākušo pacientu skaitu. Turklāt tas mazinātu arī valsts izmaksas, kas tiek tērētas, lai ārstētu ilgstoši «krātas» fiziskās un psihoemocionālās veselības problēmas, saruktu rindas pie speciālistiem, kā arī mazinātos alkohola un narkotisko vielu lietošana.
Kāda šobrīd ir iespēja nokļūt pie speciālistiem?
Ārkārtējās situācijas laikā, piemēram, var pierakstīties uz Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ārstu speciālistu ambulatorajām konsultācijām un dienas stacionāriem. Psihiatrijas ambulatori konsultatīvās nodaļas tālrunis ir 67080147, Narkoloģijas ambulatori konsultatīvās nodaļas – 67080193. Ir iespēja saņemt ārstu speciālistu konsultāciju arī attālināti, un par to nav jāveic pacienta līdzmaksājums – konsultācija ir valsts apmaksāta. Ambulatorā centra Veldre ārstēšanās dienas stacionārā arī ir bez maksas. Informāciju var atrast www.rpnc.lv. Jāpiebilst, ka tikko ir noslēdzies Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas iepirkums, kas paredz apmaksāt ap 4200 psihoterapijas stundu ģimenēm.
Ārkārtējās situācijas ierobežojumi, attālinātais darbs un mācības arvien vairāk ''piesien'' pie viedierīcēm. Vai tas nerada bažas par datoratkarības uzliesmojumu?
Nenoliedzami liela sabiedrības daļa tagad ir pat spiesta pavadīt garas stundas virtuālajā vidē. Taču jāsaprot arī tas, ka tehnoloģiju lietošana ir viens no mūsdienu sabiedrības aspektiem. Tām ir un arī turpmāk būs liela loma ikdienas dzīvē. Te ir jautājums par nepieciešamību lietot ierīces konkrētiem produktīviem mērķiem un pārmērīgu to izmantošanu. Vecākiem un ikvienam cilvēkam tas ir liels izaicinājums – spēt šo smalko robežu just. It īpaši jau šobrīd, kad bērni ne tikai mācās, bet arī komunicē ar draugiem attālināti. Tā kā interešu izglītība un sportošana nav pieejama, bieži vien viss brīvais laiks tiek pavadīts pie datora, spēlējot dažādas spēles vai sērfojot sociālajos tīklos.
Arī profesionāļi diskutē par to, cik tas ir bīstami un kā tomēr tehnoloģijas lietot, lai neradītu negatīvas sekas. Vieni sliecas vairāk uz to, ka tehnoloģiju izmantošana arvien lielāku sabiedrības daļu apdraud ar patoloģiskām sekām, piemēram, datoratkarības veidā, otri akcentē viedierīču pozitīvo pienesumu – tas ir resurss, kas palīdz strādāt, mācīties un iegūt informāciju, atvieglo dažādu pakalpojumu piekļuvi un ikdienas rutīnu. Viennozīmīgas attieksmes un vērtējuma nav arī speciālistu vidū. Varētu šo laiku nodēvēt par pārejas periodu, kad ir jāizvērtē, ko nozīmē droša interneta vide un ciktāl tās izmantošana ir labvēlīga bērniem un ikvienam cilvēkam. Tāpat arī neirologiem būtu jāatbild uz jautājumu – no kāda vecuma, cik ilgi un ko bērns dara virtuālajā telpā, cik ilgu laiku pavadīt pie datora ir veselīgi un produktīvi ikvienam no mums. Domāju, ka arī acu ārstiem būtu savs sakāmais. Svarīgi, lai dienu neaizņem tikai dators, bet arī citas nodarbes, it īpaši jau fiziskās aktivitātes. Tāpat būtu jālimitē laiks, cik ilgi tiek sēdēts pie datora vai citām viedierīcēm, neizkustoties un neatejot no ekrāna.
Kādas ir tās pazīmes, kas būtu vecākiem kā signāls, ka datora lietošana kļuvusi par atkarību? Kā rīkoties tādā gadījumā?
Vecākiem ir svarīgi neaizmirst, ka jauna ieraduma veidošana ir process, bērns izjūt patīkamus pārdzīvojumus, piemēram, spēlējot spēles, līdz ar to viņš var censties to atkārtot. Pakāpeniski var attīstīties problemātiski ieradumi, zūd kontrole pār laiku. Pēc vecāku aizrādījumiem bērns vairs nespēlē tik atklāti, bet cenšas to slēpt un melot. Vecākiem jāpatur acīs, kāds ir bērna emocionālais stāvoklis – vai viņš/a ir ļoti satraukts, bieži dusmīgs vai nomākts. Ja tā ir, skaidrs, ka to nedrīkst atstāt bez ievērības. Jāsaprot, ka aizliegumi, striktas komandas un moralizēšana nenesīs gaidīto rezultātu. Tā vietā jātiek skaidrībā, kādas ir bērna vajadzības, kā viņam trūkst.
Labs atbalsts varētu būt arī pašvaldības piedāvātās bezmaksas psiholoģiskās programmas, kas palīdz vecākiem apzināties savu lomu atvašu audzināšanā. Ir arī virkne citu atbalsta rīku, kas var sniegt padomu, kā izturēties un ko darīt, ja ir aizdomas par datoratkarību. Skaidrs ir viens – jo izglītotāki un zinošāki būs vecāki, jo labāk atpazīs bērnu problēmas un vajadzības, jo labāki būs rezultāti. Jo, nepareizi un neiejūtīgi rīkojoties, kaut tas ir neapzināti un it kā gribot to labāko, var gadīties, ka bērns vēl dziļāk iestieg atkarībā un uzvedības problēmas samilzt tā, ka ļoti grūti ir ar tām tikt galā, pat piesaistot speciālistu.
Arī sociālie tīkli var kļūt par apsēstību. Un arī par visai bīstamu, agresīvu vidi.
Arī šeit ir jautājums par uzticēšanos starp vecākiem un bērnu un atbalstošām attiecībām. Protams, pusaudžu vecumā vienaudžu domas un vērtējums nereti ir svarīgāks par pieaugušo teikto. Pieaug distancēšanās no vecākiem, rodas lielāki un mazāki konflikti, ar to ir jārēķinās. Bet pusaudzim jāzina, ka jebkuru problēmu gadījumā vecāki viņu uzklausīs un viņš saņems atbalstu, nevis nemitīgus pārmetumus un psihisku agresiju.
Satraucoši ir tas, ka joprojām Latvijā ir augsti pašnāvību rādītāji – trešie sliktākie Eiropā. 2019. gadā 288 cilvēki, tostarp 40 pusaudži un jaunieši šādā veidā aizgājuši no dzīves. Un atkarības visbiežāk ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tā notiek.
Tieši tāpēc ir svarīgi saredzēt izmaiņas bērna uzvedībā. Neatlikt sarunu uz rītdienu, bet reaģēt uzreiz. Iemesli, kāpēc pusaudzis vai pieaugušais izlemj spert tik kardinālu soli, var būt dažādi, nereti tas ir veselu problēmu kamols. Biežākās atkarības negatīvās sekas ir hronisks stress, trauksme, depresija, pašnāvības domas, kā arī citi psihiskie traucējumi un veselības problēmas.
Kā rāda statistika, vīrieši pašnāvību izdara pat piecreiz biežāk nekā sievietes.
Sievietes labāk atpazīst savas jūtas un ir vairāk gatavas par savām emocionālajām vajadzībām runāt. Tam pamats ir arī smadzeņu funkcionālās atšķirības. Tomēr tās ir tikai tendences, vispārināt ir grūti. Katrs indivīds ir atšķirīgs. Emocijas nevajag ignorēt, paslaucīt zem paklāja, bet gan apzināties. Tas nav mazāk svarīgi kā veselīga pārtika vai kustības svaigā gaisā. Laba tradīcija ir vakarā pie vakariņu galda visiem sapulcēties un pārrunāt, kā dienā gājis. Šādi bērns no mazām dienām tiek mācīts izpausties pats un arī uzklausīt citus. Kopīgi pārrunāt ne tikai patīkamo, bet arī ne tik tīkamo, jo tā var labāk rast risinājumus problēmām, sajust citu atbalstu un arī pašam atbalstīt citus. Vislabākais piemērs, ko vecāki var dot, – mācīt ar savu rīcību, attieksmi, nevis gudriem vārdiem, kuri netiek īstenoti darbos, atzīt arī savas kļūdas un maldus, ne tikai kritizēt citus.
Cik procentuāli sabiedrībā ir to cilvēku, kas cieš no atkarībām? Vai to aizsākums meklējams jau pusaudža gados?
Statistika rāda, ka Latvijā tie ir aptuveni ir 10–15% sabiedrības. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, mums joprojām augsti ir alkohola lietošanas rādītāji. Kāda situācija būs pēc pandēmijas, to vēl nezinām, bet prognozējams, ka vēl sarežģītāka.
Tas tiesa, ka atkarības lielākoties veidojas jau pusaudžu vecumā. Tomēr atkarību sekmē daudzi un dažādi faktori, kas ietver bioloģiskos (piemēram, gēni), psiholoģiskos un sociālos aspektus. Iespējams, ir svarīgi pieminēt, ka bērni un pusaudži, kuriem izveidojas atkarība, var saņemt profesionālu palīdzību rehabilitācijas un motivācijas programmās, piemēram, Ģintermuižas slimnīcā. Bet nav mazums gadījumu, kad vecāki paši ļaunprātīgi lieto alkoholu. Riska ģimenēs alkohols, vardarbība – gan emocionāla, gan fiziska – nav reta parādība. Tādā vidē audzis jaunietis, uzsākot savu dzīvi, bieži vien sastopas ar līdzīgām vai pat vēl smagākām problēmām. Tā var būt ne tikai atkarība no apreibinošām vielām, bet arī azartspēles vai datorspēles, spēcīgs atkarības (patoloģiskās tieksmes) noliegums, impulsīva rīcība, nespēja to kontrolēt, vēlme meklēt asas izjūtas, nesaprātīgi riskēt. Tipiska ir arī neprasme veidot attiecības, kas rada spriedzi un sāpes, ko tad cenšas atrisināt ar apreibinošām vielām vai citām bīstamām nodarbēm.
Kā uzlabot situāciju psiholoģiskās veselības jomā? Tā, lai pēc iespējas agrāk (jau skolā) redzeslokā nonāktu cilvēki, kam šajā ziņā ir jāpalīdz.
Rīgas domes Labklājības departaments ir viena no tām iestādēm, kas darbojas atkarības profilakses sektorā. Cits jautājums, cik tas ir pamanāmi šobrīd. Noteikti ir vajadzīgas dažādas viegli uztveramas informatīvās kampaņas, pasākumi, kas atgādina it kā zināmas lietas: kad jāvēršas pēc atbalsta, kur to meklēt, kādi speciālisti var palīdzēt – kad tas būs psihologs, kad psihoterapeits un kad psihiatrs.
Viena no institūcijām, ko gribu te pieminēt, ir Krīžu un konsultāciju centrs Skalbes. Tur droši var vērsties jebkurš, kad jūtas slikti, ir depresija, nomāc pašnāvības domas. Jāpiebilst, ka centrā no 1. februāra sācis darboties ar papildu jaudu bezmaksas diennakts atbalsta tālrunis 67222922 (projekts tapis ar VM atbalstu). Zvanot uz to jebkurā diennakts laikā, ikviens, kam nepieciešams psiholoģisks atbalsts, var saņemt anonīmu pirmo psiholoģisko palīdzību.
Uzskatu, ka informēšana un zināšanas ir tie balsti, kas jāstiprina. Un, protams, jāpalielina valsts finansējums dažādu pasākumu un projektu īstenošanai.
Salīdzinot ar padomju laiku, kad priedēklis psi- izraisīja plaša spektra visai negatīvas izjūtas, šobrīd šādi aizspriedumi ir zuduši. Nevienam vārds psihologs neraisa aizdomas.
Šajā ziņā situācija ir krietni uzlabojusies. Šķiet, ka jaunā paaudze ir labāk informēta. Redzu, ka RSU studenti kļūst arvien izglītotāki, tomēr tā ir tikai neliela daļa sabiedrības. Jauni ļaudis nevilcinās meklēt padomu pie speciālistiem, risinot dažādas savas personiskās un emocionālās problēmas.
Vēl viens ar iepriekšējiem nesaistīts jautājums. Jūs piedalījāties jūsu kolēģes Jeļenas Ļubenko vadītajā projektā par intelekta struktūras testa adaptāciju un standartizāciju, piemērojot to Latvijas kultūrvidei. Kāpēc šāds tests?
Latvijā patlaban nav pieejams neviens intelekta tests pieaugušajiem, kas atbilstu starptautiski pieņemtajām zinātniskajām normām, tāpēc RSU Psiholoģijas laboratorijas pētnieki jau 2019. gadā sāka darbu pie Intelekta struktūras testa (IST-2000-R) adaptācijas un standartizācijas, piemērojot to Latvijas kultūrvidei. Pētījumā tika aicināti piedalīties Latvijas iedzīvotāji, kuri ir vismaz 16 gadu veci. Pēc testa izpildes pētījuma dalībnieks savā e-pastā saņēma kopējo IQ rādītāju, kā arī IQ rādītāju verbālajā, matemātiskajā un vizuāli telpiskajā jomā. Šobrīd notiek rezultātu apstrāde un izvērtēšana, tāpēc par rezultātiem vēl nevaru runāt.