Covid-19 un Lieldienas. Šie ir jau otrie Kristus augšāmcelšanās svētki globālās pandēmijas zīmē. Kāda ir jūsu personiskā pasaules, ticības un iekšējā Dieva sajūta šajās Lieldienās?
Sajūta ir diezgan autentiska. Pēc Jēzus krustā sišanas mācekļi bailēs no vajāšanas slēpās pa mājām. Tagad draudzes, draudzības, ģimenes, darba, sporta, kultūras kolektīvi ir tādi kā izklīdināti. Visa pasaule ir izklīdināta. Attālinātie dievkalpojumi palīdz, taču normāli tas nav. Visvairāk biedē, ka tam neredz gala. Nāk arvien jauni viļņi un mutācijas. Šobrīd vēl nevar novērtēt, kā ir mainījusies un vēl mainīsies cilvēku uztvere, attiecības, rīcības modeļi. Kas visu savāks atkal kopā? Apustuļus sapulcināja augšāmceltā Kristus parādīšanās viņu vidū. No izkliedēta pulciņa viņi kļuva par efektīvu komandu, kas iestartēja pagāniskās pasaules pārveidošanu par kristīgu civilizāciju. Arī mums vajadzēs kaut ko, kādu vēstījumu, kas izārdīto spēs sašūt – nevis atpakaļ, bet jaunā, darbīgā veselumā. Tādēļ pandēmijas gadadienā es aicinu draudzes iekšēji tam gatavoties. Nepierast pie iziruma. Uzturēt sevī ilgas pulcēties ap dzīvo Kristu dzīvā mācekļu kopībā. Ja esam ap viņu, tad lai nāk kas nākdams. To pašu vajadzēs arī citām kopienām. Augšāmcelšanās vēsts būs ļoti vajadzīga. Īstā strupceļā nekas cits nelīdz.
Daļa sabiedrības jau ieradusi gaidīt jūsu svētku uzrunas, kurās jūs parasti pievēršaties arī būtisku sabiedrības procesu analīzei, ne tikai evaņģēlija sludināšanai klasiskā veidā. Otra daļa pēc tam jums dažkārt pārmet – baznīca atkal jaucas valsts lietās! Kas jūs mudina tomēr šo publisko analīzi veikt?
Valsts un baznīcas šķirtība nozīmē tikai to, ka Latvijā nav valsts baznīcas vai oficiālās reliģijas. Nav bīskapa valsts vai ordeņa valsts kā viduslaikos. Mēs pat nespējam tā domāt, tā šķirtība mums jau ir asinīs. Taču valsts un baznīca sadarbojas par labu visai sabiedrībai sociālajā darbā, pieminekļu aizsardzībā, laulību reģistrācijā, kapelānu dienestā un daudz kur citur. Svētku dievkalpojumi ir viena izpausme. Cilvēkiem varbūt šķiet, ka es tur runāju par politiku, taču es joprojām runāju par evaņģēliju, tikai cenšos konfrontēt dzīves aktualitātes ar kristīgo vēsti un skaidrāk izcelt tās izpausmes dzīvē. Nāciju rada kopīgas vērtības. Paaudze paaudzei vērtības nodod ar vēstījumiem. Pat ar tautas teikām un pasakām. Kristīgā vēsts ir viens no lielajiem naratīviem, kas ir veidojis un uzturējis Rietumu pasaules klasisko vērtību sistēmu, ko ne velti dēvē par kristīgo kultūru. Arī mēs pie tās piederam. Ikdienā pat nepamanām, cik dziļi kristietība visu caurauž – attiecības, ieražas un likumus. Kāpēc es tā runāju 18. novembrī? Tāpēc, ka esmu Latvijas pilsonis, kam viņa amats uzliek tādu pienākumu. Baznīcas atbildība tautas priekšā ir glabāt, uzturēt un atsvaidzināt šo vitāli svarīgo vēstījumu.
Pēdējā laikā arī Latvijā sāk izpausties diezgan izteikta sabiedrības uzskatu polarizācija, kurai aizsākumi, šķiet, meklējami ASV – ''progresīvie'' pret ''konservatīvajiem''. Vai baznīcas un Kristus vēsts spēj šos it kā nesamierināmos uzskatus vienot?
Baznīcā pašā ir savi konservatīvie un liberāļi. Piederību vieniem vai otriem lielā mērā nosaka cilvēka temperaments. Liela loma tur ir iedzimtībai. Konservatīvie ir apzinīgāki un piešķir lielāku vērtību kārtībai, principiem. Liberāļi ir radošāki, vairāk gatavi pārkāpt robežas un noteikumus. Tādēļ liberāļi labāk spēj apgūt jaunas jomas, bet konservatīvie – tās uzturēt un pārvaldīt. Ja organizācijā ir tikai konservatīvie, tai draud pārkaļķošanās. Ja tikai liberāļi, tā aiziet pa pieskari. Ir vajadzīga tāda kā deja, kurā vieni un otri piedalās ar savu stipro pusi, viens otru līdzsvarojot. Diemžēl mūsdienās līdzsvars arvien vairāk tiek izjaukts par labu liberāļiem, jo tie ir ņēmuši virsroku medijos un augstskolu mācībspēkos, kur sevi auglīgi atražo. Konservatīva, šķiet, ir palikusi baznīca un varbūt bruņotie spēki. Taču ir jānoskaidro termini. Klasiskie liberāļi mūsdienās izskatās visnotaļ konservatīvi. Tas, ko tagad dēvē par liberālismu, ir kreisums, ''progresisms'', kā jūs to nosaucāt, vai es drīzāk teiktu – postmodernais neomarksisms. Un marksisms nav diez ko ieinteresēts ar kādu vienoties. Tā gēnos ir cīņa un pasaules revolūcija, revolūcijas eksports. Tieši kā jūs teicāt – no ASV pa visu pasauli. Ar kristietību marksismam ir īpašas attiecības. No Feierbaha līdz Sartram marksisti ir zvērināti ateisti. Ja runa ir par vienošanu, es neesmu optimists. Es drīzāk teiktu, ka Kristus vēsts ir viena no nedaudzajām, kas vēl uztur līdzsvaru sabiedrībā.
''Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti,'' – ir Jēzus vārdi. Kā tas saskan ar aizvien lielāku popularitāti iemantojošo t. s. ''izsvītrošanas kultūru'' (cancel culture)? Jūs pat iesaistījāties publiskā polemikā, aizstāvot kādu jaunu meiteni, vārdā Elīna Didrihsone, kura atļāvās intervijā izklāstīt savus uzskatus par ģimeni. Kur, jūsuprāt, slēpjas šī fenomena cēloņi – vai tiešām apspiesto sabiedrības grupu vēlmē pēc taisnīguma?
Vismazāk ''izsvītrošanas kultūru'' interesē taisnīgums. Tā ir pūļa līksmā agresija pret cilvēku, kurš ir pārkāpis kādu nerakstītu un bieži sev nezināmu tabu. Tās mērķis ir viņu sociāli, morāli un ekonomiski izdzēst no kopienas dzīves. Disidentu iznīcināšana vēsturei nav sveša. XX gadsimta marksisms ar to īpaši izcēlās. Taču mūsdienu cancel culture uzrāda zīmīgu pagriezienu. Manas ''būmeru'' un arī X paaudzes bērni socializējās pagalmā, skolas sarīkojumos vai ģimeņu viesībās. Ja vispār varēja runāt par virtuālo vidi, tā bija piedeva, kuru patērējām pasīvi – skatījāmies televizoru, gājām uz kino. Taču kādā brīdī par psiholoģiskās attīstības noteicošo vidi ir kļuvusi virtuālā pasaule, kuru tu vari veidot līdzi. Ko cilvēks dara, ja sociālajos tīklos kāds ''uzkrīt uz nerviem''? ''Nomjūtē'', ''izbano'', nobloķē, ziņo administratoram. Feisbukā kāda kretīna izdzēšana no draugu loka un izraidīšana no burbuļa sniedz intensīvu gandarījumu. Kādēļ to pašu nedarīt reālajā pasaulē? Tā ir jauna domāšanas paradigma, kur reālā pasaule sāk šķist kā piedeva, uz kuru jāpārnes īstās, virtuālās pasaules likumi.
Ar teiktā dzēšanu vai negaidīti asu nosodīšanu nupat sastapušies arī divi izcili Latvijas kultūras dižgari – Alvis Hermanis un Māra Zālīte. Vienā gadījumā no liberāli progresīvo aktīvistu un sociālā tīkla Facebook robotu, otrā – šķiet, tikai no Facebook robotu puses. Par ko tas liecina? Vai sociālo tīklu un robotu laikmetā arī mūsu pasaules skatījums nekļūst robotizēts?
Tā ir ļoti nopietna parādība, kuras mērogi un ietekme vēl nav īsti aptverta. Es par to sāku domāt, kad tika slēgts YouTube kanāls, kam sekoju. Kāds cilvēks tur bija veidojis savas lekcijas, ieguldījis gadus un intelektuālo potenciālu, sapulcinājis kopienu, faktiski izveidojis dzīvi. Un tad kāds anonīms tehnokrāts to izgaisināja ar peles klikšķi. Bezmaz vai dievišķa vara! Kronis visam bija varenākās lielvalsts prezidenta izmešana no tvitera. Neievēlēto un tautas nekontrolēto tehnogigantu vara kļūst neaptverama un draudīga. Algoritmus, kas kontrolē virtuālo vidi, arvien vairāk darbina mākslīgais intelekts. Ir taču zināms, ka vairumā gadījumu nevis cilvēki darbojas ar idejām, bet idejas darbina cilvēkus. Algoritmi mūs ar tām apgādā. Mēs nezinām, kādi tie ir, un mūs nebrīdina, kad tie mainās. Mēs tīmeklī skatāmies veco filmu Matrix un nepamanām brīdi, kad mūs sāk darbināt mākslīgais intelekts. Nē, kristietība nav pagātnes palieka. Vajadzība pēc stabilas, racionāli un emocionāli sakņotas atskaites sistēmas kļūst aizvien akūtāka. Kristietība ir tāda sarkanā tablete.
Šī patlaban aktuālā viļņošanās – geju, lesbiešu un neskaitāmu dzimšu (gender) tiesības, politkorektums, ''izsvītrošanas kultūra'' un eksperimenti ar sabiedrības sociālo un psiholoģisku struktūru maiņu – vai tas tiešām ir paliekoši? Vai arī cilvēce pēc 100 gadiem uz to raudzīsies kā uz attīstītas globālās civilizācijas jaunības pārmērībām?
Arī tas ierakstās jaunajā paradigmā. Kādi ir virtuālās pasaules likumi? Es varu sevi pasniegt, par ko vien gribu, izveidot avatāru, kādu vien vēlos. Es varu būt afrikānis, sieviete, kentaurs vai kaķis. Kādu es sevi pasniedzu, tādu visiem mani jāpieņem. Kurš sāk iebilst, ka īstenībā es taču esmu baltais vīrietis, tas ir kretīns, kuru vajag ''izbanot''. Par viņu jāziņo administratoram. Nē, labāk, lai algoritms pats viņu izķer. Un vainīgais saņems paziņojumu, ka viņa izteikumi ir pārkāpuši kopienas politiku un principus, tāpēc profils tiek slēgts. Reālā pasaule pamazām tiek pielāgota šiem principiem. Ar masu gatavināšanu, konvencijām un tiesas spriedumiem tādas idejas pamazām tiek pārveidotas ''kopienas politikā un principos''. Kad tie kļūs par likumiem, virtuālas ''izbanošanas'' vietā nāks pavisam reālas restes. Tā nav fantāzija, šur tur tas jau ir noticis. Grūti paredzēt, kas būs pēc simt gadiem, taču paaudžu maiņas ceļā politiskā vara arvien vairāk nonāks to rokās, kuri uzauguši virtuālajā vidē. Ja necelsies kristīgā atmoda kā brāļu draudžu laikos vai kāds tai līdzīgs ideju pavērsiens, viss turpināsies uz priekšu un kļūs tikai radikālāks. Runājot par politkorektumu, tas, manuprāt, nokauj spēju domāt. Domāšana nenozīmē, ka man pa galvu klīst domas. Domāt nozīmē izvirzīt tēzi un tad savā prātā to pārbaudīt, mēģinot apgāzt no dažādām pusēm. To spēj tikai retais, un labi, ja savā specialitātē. Tādēļ domāšanas procesu cilvēki parasti pārceļ uz diskusijām, sarunājoties cits ar citu. Politkorektums diskusijai atņem iespēju kļūdīties bez ļaunām sekām un līdz ar to – arī domas patiesumu un brīvību. Kopumā tas notrulina un noplicina sabiedrību.
Vai šī izjūta, ka cilvēks kontrolē visu, savā ziņā nav saistīta arī ar eitanāzijas piekritēju aktivizēšanos Latvijā, mēģinot panākt būtiskas likumu izmaiņas šajā jomā? Tajā pašā laikā – vai publiskajā diskusijā netiek jaukti cieņpilnas nāves un asistētas pašnāvības jēdzieni?
Cilvēkiem, kas no miršanas procesa baidās vairāk nekā no nāves, eitanāzija šķiet tik elegants risinājums, ka aptumšo visus citus apsvērumus. Pie mūsu paliatīvās aprūpes jaudas to var labi saprast. Tomēr dzīvības un nāves jautājumos nedrīkst rīkoties impulsīvi. Kristieši teiktu, ka tikai Dievs zina īsto brīdi un arī grūtu beigu mirkļi var būt dārgi cilvēka mūžības liktenī. Vai tas jāņem vērā likumdevējiem? Vai nav tā, ka kristīgie lai dara, kā grib, un neticīgie – kā atzīst par pareizu? Teorētiski es varētu piekrist. Ir starpība starp abortu, kurā nogalina cilvēku, kurš nespēj lemt vai aizstāvēties, un eitanāziju, kurā pieaudzis cilvēks pieņem apzinātu lēmumu. It kā. Bet vai tā vienmēr notiks? Sākot slīdēt pa nogāzi, ir grūti apstāties. Vai drīkst uzlikt ārstam pienākumu nogalināt? Vai eitanāzija valstij nekļūs par lētu paliatīvās aprūpes aizstājēju? Vai uz veciem cilvēkiem neizdarīs spiedienu nomirt, lai neapgrūtina jaunos? Vai eitanāziju reiz nepiedāvās kā līdzekli vienkārši nomāktības vai traģisku pārdzīvojumu brīdī? Vai tas neizvērtīsies par biznesu, varbūt pat saistītu ar orgānu tirdzniecību? Nesenā diskusija Saeimas komisijā varēja radīt iespaidu, ka eitanāzijas jautājumā notika izšķiršanās starp laicīgo un kristīgo viedokli. Protams, tas saniknoja neticīgos. Taču tā tas nebija un nav. Problēmu pietiek arī laicīgā skatījumā. Jālemj ir ļoti piesardzīgi. Pliks ''nē'' arī nav atbilde. Ir jāveltī pūles un līdzekļi cienīgas paliatīvās aprūpes nodrošināšanai. Jāsāk jau tagad, tūlīt.
Ko ir mainījis Covid? Nemākulīga krīzes menedžmenta dēļ no valdības puses aizvien niknāka kļūst sabiedrība, to rāda arī socioloģisko pētījumu dati. Šķiet, elite un tauta aizvien vairāk atsvešinās, nevis saliedējas, kas ir visbūtiskākais krīzes pārvarēšanā.
Goda vārds, es pašlaik negribētu būt valdības vietā! Iepriekš nepiedzīvotā situācijā, kurā dotie lielumi visu laiku mainās, tai jālīdzsvaro daudzas jomas ar pretējām vajadzībām. Tur nevar nekļūdīties un nevar piepildīt visas cerības. Būt par ministru, un īpaši par premjeru, pašlaik nozīmē nolikt galvu uz bluķa. Es varbūt nesaprotu visus lēmumus, daži noteikti ir neloģiski, un par šo to ir dusmas vai vīpsna, taču es nepavisam neesmu drošs, ka pats prastu lemt pareizāk. Ceru, ka šī krīze cilvēkiem, kuri domā doties politikā, liks novērtēt, cik superkvalificētam ir jābūt, lai uzdrīkstētos lemt par veselas tautas dzīvi, dzīvību un nākotni. Likmes ir tieši tik lielas. Es ceru, ka jauno paaudzi tas iedvesmos tiekties uz izcilību, lai spētu tādu atbildību uzņemties. Es arī cenšos neļauties nīgrumam, kādu jūs aprakstāt. Nīgrums izkropļo īstenības uztveri un grūž uz neapdomīgu rīcību. Tā savukārt rada ciešanas un briesmas, kā dusmās pie stūres trakojot uz slidena ceļa. Šajā laikā ir vajadzīga savaldība un vēss prāts.
Šodien, tautas valodā – Zaļajā ceturtdienā, kad svinam Jēzus pēdējās vakariņas ar, iespējams, viņa pēdējiem vārdiem saviem mācekļiem: ''Mīliet, kā es jūs esmu mīlējis!'' – ko tas jums nozīmē?
Jēzus mācība par mīlestību ir mulsinoša. Mēdz būt grūti mīlēt pat savus vecākus vai bērnus, kur nu vēl ienaidniekus. Taču mīlestība, par kuru runā Jēzus, ne vienmēr nozīmē maigas jūtas. Ienaidnieka gadījumā tas būtu pat kaut kā slimīgi. Mīlestība, kuru māca Jēzus, pirmkārt, nozīmē vēlēt otram labu. Tādu mīlestību var apzināti izkopt pret visiem cilvēkiem. Tā mīlēt var pat ienaidnieku. Reizēm man ir uznākuši niknuma uzplūdi. Piemēram, dzirdot par teroristiem, kuri atkal kaut kur ir mocījuši un nogalinājuši cilvēkus. Ak, ja viņi tādā brīdī trāpītos manā varā, tad gan es… Taču pēc mirkļa nākas nomierināties un atcerēties Jēzus vārdus. Iedomāties, ka reiz arī viņi savām mātēm piedzima kā jauki bērneļi, bet velns viņus ir pievīlis un viņiem vajag pestīšanu. Tas neliedz stāties viņiem pretī, ja vajadzīgs, bet neliedz arī vēlēt viņiem labu un nepadara mani viņiem līdzīgu. Tāda mīlestība neļauj vairoties tumsai pasaulē un ir augstāka pat par ticību un cerību. Dievs ir mīlestība, jo viņš bez cēloņa ārpus sevis, bez nosacījumiem un robežām vēl labu visiem.
Un ciešanu pilnā Lielā piektdiena, kad Jēzus tika piesists krustā, – tieši jums?
Kristus krusta nāves centrālā nozīme ir tā, ka viņš tur mani izpirka no manu grēku sekām. Par to esmu viņam bezgala pateicīgs. Taču līdzās tam ir vēl citas nozīmes. Viena no manām mīļākajām lūgšanām ir Anima Christi – Kristus dvēsele, svētdari mani! Bieži to lūdzot, katrai rindai ir izveidojies savs paplašinātais saturs. Viena no rindām ir: Kristus ciešanas, stipriniet mani! Kā tās var mani stiprināt? Man dzīvē ir bijuši sāpīgi pārbaudījumi un noteikti būs vēl. Kas zina, varbūt Dievs mani pārbaudīs pie maniem paša vārdiem par eitanāziju. No sāpēm un traģēdijām nevar izbēgt. Var tikai atrast veidu, kā pacelties tām pāri. Kristus ciešanas var mani stiprināt, ja savas sāpes piedzīvoju kā tuvību viņam, kā dalīšanos ar Jēzu viņa liktenī. Tad gan ir svarīgi, lai ciešanas es sev nebūtu sagādājis ar savu nekrietnību. Šo stiprinājumu nevar sev iestāstīt. Sāpes ir teju vienīgais, ko nav iespējams racionalizēt. Šo lūgšanas rindu var tikai pieredzēt dzīvās attiecībās. Vēl Lielā piektdiena man nozīmē ekumenisko Krusta ceļu, kas ir viena no skaistākajām vienojošas, kristīgas mīlestības izpausmēm.
Vēl viena ciešanu pilna diena – un Jēzus Kristus būs augšāmcēlies! Kristiešu sapratnē un pārliecībā. Ko jūs Lieldienās novēlētu viņiem un arī nekristiešiem vai nevienai formālai reliģijai nepiederošajiem – ļaudīm, kuri pēc labākās sirdsapziņas dzīvo savu dzīvi, mīl, tic savam iekšējam sirdsapziņas kompasam un bieži vien kādai augstākajai varai?
Es novēlu raudzīties uz Kristu. Lasiet par viņu evaņģēlijos. Neatkarīgi no ticības tā ir vērtīga lasāmviela katram cilvēkam. Vērojiet Jēzus personību. Tādā vērošanā uzdīgst mīlestības asni, kas cilvēku dara stiprāku. Lielajā piektdienā Pilāts norādīja uz Jēzu un teica: ''Lūk, Cilvēks!'' Arī es varu tiekties būt Cilvēks, līdzinoties Jēzum. Brīži, kad nometos pie sava mājas altāra un raugos uz Kristus ikonu lūgšanā un apcerē, ir laimīgākie manā dienā.