Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Veselības nozares vadība ir ministra atbildība

Par Covid-19 apkarošanu, Veselības ministrijas (VM) kļūdām un sociālā dialoga trūkumu Rolanda Pētersona saruna ar Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Valdi Keri.

Kā jūs komentētu pēdējo nedēļu jucekli vakcinēšanas procesā – gan saistībā ar loģistikas problēmām, gan informācijas un koordinācijas trūkumu, gan, par laimi, īslaicīgo lēmumu par AstraZeneca vakcīnu ''iesaldēšanu''. Kā šādā nu jau ilgstoši neskaidrā situācijā ar vakcinēšanas procesu jūtas medicīnas darbinieki?

No zinātniskā viedokļa raugoties: nedz Eiropas Zāļu aģentūra (EZA), nedz Pasaules Veselības organizācija (PVO) ne uz brīdi nebija atcēlušas AstraZeneca vakcīnas lietošanu. Tajās valstīs, kur paralēli tiek lietoti vairāki vakcīnu veidi un par vienu ir radušās kādas šaubas, nav problēmu uz laiku apturēt vienas vakcīnas lietošanu. Bet tādās valstīs kā Latvija, kur pieejama gandrīz tikai AstraZeneca, droši vien vakcināciju vajadzēja turpināt. Cilvēkiem godīgi pasakot: jā, ir parādījusies jauna informācija par to, ka, iespējams, pastāv pavisam neliels trombembolijas risks – daži gadījumi uz vairākiem miljoniem injekciju. Kas patiesībā ir ļoti nenozīmīgs risks. Un, ja cilvēks, to zinot, piekrīt vakcinēties, kāpēc viņu nevakcinēt? Ierēdņu pamatojumi par to, ka mums te bija dažas starptautiskas sanāksmes, kurās kaut kas tika runāts, un mēs te nolēmām... Kas tās par sanāksmēm? Kurš tās organizēja, kādā līmenī? Kādi oficiāli lēmumi tika pieņemti? Ja tādas informācijas nav, bet PVO un EZA līmenī nostāja nav mainījusies, tad mums būtu jābūt rīcībā konsekventiem.

Pasaules medijos jau parādījušies minējumi, ka AstraZeneca vakcīnu apturēšanai Eiropas Savienības lielvalstīs – Vācijā, Francijā, Itālijā – bija politiski iemesli, iespējams, mēģinājums iegriezt Lielbritānijai. Un Latvija, iznāk, ir gājusi lielvalstu politisko spēļu pavadā. Kāpēc Latvija pati nav spējīga iekšēji profesionāli un zinātniski pamatoti izvērtēt šādas situācijas?

Liela daļa atbildības šeit ir jāuzņemas veselības ministram par politiskās vides veidošanu šādu lēmumu pieņemšanā. Un te parādās problēma, ka ministram nav pietiekamas pieredzes zinātnisko pierādījumu izvērtēšanā un iekšējās pārliecības par to, kā vienā vai otrā gadījumā būtu jāpozicionējas. 

Veselības ministrijā (VM) un tās padotības institūcijās ierēdniecības aparāts jau nav mainījies. Šie cilvēki taču gadiem tur ir strādājuši, un te pēkšņi izrādās, ka šajā sistēmā ir problēmas ar pamatotu lēmumu sagatavošanu. 

Ierēdņi kādam ir jāvada. Ar ierēdņiem ir tāpat kā ar klavieru taustiņu. Tas var būt elegants, no ziloņkaula, bet, ja tie tiek nemākulīgi dauzīti, tad melodijas vietā būs kakofonija. Un to mēs šobrīd diemžēl vērojam. 

Lielā kļūda novembrī, kad netika iepirktas citas pieejamās vakcīnas, paļaujoties tikai uz AstraZeneca, – arī šis izšķirošais un daudziem diemžēl nāvējošais lēmums tika pieņemts ierēdņu vidē. Kā līdz šādam lēmumam varēja nonākt, kādi apstākļi, jūsuprāt, to ietekmēja? 

Te nebūtu pareizi nodalīt no kopējās atbildības bijušo veselības ministri Ilzi Viņķeli. Ministrs ir tas, kurš vada nozari un līdzīgi kā kuģa kapteinis uzņemas atbildību. Diemžēl Ilzei Viņķelei iecienītais darba stils bija rīkot valstiski svarīgu apspriešanu neformālā gaisotnē. Tas attiecas gan uz vakcinācijas plāna izstrādi, gan vakcīnu iepirkšanu, gan citiem būtiskiem jautājumiem – piemēram, medicīnas darbinieku jaunā atalgojuma modeļa veidošanu. Un sekas tam ir bēdīgas. 

Jūs domājat sēdes bez darba kārtības, protokoliem, oficiāli noformētiem lēmumiem? Sanācām, papļāpājām un nospriedām, ka kaut ko pieņēmām?

Tieši tā! Un nav izsekojams, kurš ko teica, kā tika pieņemts lēmums. Galu galā – kāds lēmums? Tas ir absolūti nepieļaujami. Tiesa gan, ja ministre bija izdevusi rīkojumu par oficiālas darba grupas veidošanu un kaut kādu iemeslu dēļ tā darba grupa netika izveidota, tad liela daļa atbildības gulstas arī uz ministrijas augstākajiem ierēdņiem. Vienlaikus tomēr nenoņemot atbildību arī no ministres, jo viņai vajadzēja rūpīgi sekot un kontrolēt, kā viņas rīkojums tiek pildīts un kādi lēmumi tiek pieņemti. Tas netika izdarīts.

Jaunais veselības ministrs Daniels Pavļuts nu jau vairāk nekā trīs mēnešus ir amatā. Vai ministrijas darbā šajā laikā ir kaut kas mainījies?

Es, protams, neesmu informēts par visiem procesiem ministrijā. Bet, ja paraugāmies, kā sabiedrība vērtē ministra darbību, tad to skaidri parāda divu diennakšu laikā portālā Manabalss.lv savāktie 20 tūkstoši balsu par Vakcinācijas projekta biroja likvidēšanu. Šis birojs bija jaunā ministra ideja, un cilvēku attieksme pret to diezgan skaidri parāda, kā sabiedrība vērtē viņa darbu. Vai ministrs sarežģītajā situācijā, kādā mēs visi atrodamies, ir mēģinājis nacionālās trīspusējās sadarbības formātā – valdība, darba devēju pārstāvji, arodbiedrības – diskutēt, meklēt kaut kādus risinājumus? Nē, viņš to nav darījis. Diemžēl, pamatojoties kaut vai uz to, es nevaru pozitīvi vērtēt viņa darbības pirmo mēnešu rezultātus.

Vai pastāv cerības, ka pagaidām haotiskais vakcinācijas process varētu uzlaboties? Ministrs publiski apgalvojis, ka jau no 1. aprīļa sākšot darboties lielie vakcinācijas centri. Tas ir pēc divām nedēļām (intervija notika 17.03.). Un, kā pats Daniels Pavļuts minējis, tam būs nepieciešams mobilizēt 1700 medicīnas darbinieku. Vai tas ir reāli?

Tas izklausās teiksmaini, ņemot vērā reālos apstākļus Latvijā. Kā zināms, medicīnas iestādēs akūti trūkst personāla. Kas, protams, ir iepriekšējo valdību un ministru darbības rezultāts, tur Pavļuta kungu nevarētu vainot. Vienlaikus šie apgalvojumi pārsteidz. Vakcinācijas procesa darbības stratēģija nav apspriesta ne ar darba devēju pārstāvjiem, ne ar arodbiedrībām. Vismaz oficiāli ne. Ja ir kādas neformālas sarunas pa kluso kaut kur bijušas, tad tā ir vecā labā ministres Viņķeles laika darba stila kopēšana, kas ne pie kā laba nenovedīs. 

Ja mēs runājam, kā šajā situācijā vajadzētu organizēt darbu, tad droši vien Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) ietvaros vajadzētu notikt stratēģiskajai komunikācijai. Vajadzētu būt izveidotai ciešai sadarbībai starp vismaz trim ministrijām: VM kā procesa vadītāju, Aizsardzības ministriju kā loģistikas nodrošinātāju un Ārlietu ministriju kā papildu vakcīnu apjoma piesaistītāju. Tad varētu sagaidīt prognozējamu rezultātu. Bet nekā no tā šobrīd nav, notiek tikai haotiska taustīšanās. Viss vakcinācijas un Covid-19 apkarošanas process kopumā šobrīd atgādina vistu, kurai tikko nocirsta galva un kura turpina, asinīm šķīstot, kaut kur bezmērķīgi skriet. 

Ja notiek tā, kā premjers Krišjānis Kariņš solīja, un aprīlī mums pienāks vairāk nekā miljons vakcīnu – vai mēs spēsim tikt ar to galā?

Agrāk vai vēlāk jau tās vakcīnas izlietosim. Bet ir jautājums par to, cik organizēti un ātri tas notiks. Tas nav vienkāršs jautājums, bet nav arī pārdabiski sarežģīts. 

Valdībai 4. martā bija jāpieņem informatīvais ziņojums par medicīnas darbinieku jauno atalgojuma sistēmu, kas šobrīd ir atlikts. Arodbiedrība šim jaunajam modelim ilgstoši iebilda. Vai uz valdības sēdi sagatavotā šī dokumenta gala versija jūs apmierina un, ja ne, tad kādēļ?

Šo modeli sāka veidot 2019. gada rudenī, brīdī, kad Saeima nolēma nepildīt to, kas ir rakstīts Veselības aprūpes finansēšanas likumā par nozares darbinieku darba samaksas pieaugumu. No solītā darba samaksas pieauguma 2020. gadā tika piešķirta tikai puse. Savukārt Viņķeles kundze nāca klajā ar iniciatīvu, ka jāveido jauns darba samaksas modelis. Klasisks paņēmiens – aizstāt diskusiju par to, kāpēc netiek pildīts likums, ar diskusiju par to, ka vajadzētu ieviest kaut ko jaunu un skaistu! Sākās neformālas domnīcas process bez oficiālas VM darba grupas izveides. Līdz tam parasti notika tā: konstatēja, ka kaut kas jāpamaina, ar ministra rīkojumu izveidoja darba grupu, nevalstiskās organizācijas tajā deleģēja savus pārstāvjus, izrunāja lietas, vienojās vai nevienojās! Šajā gadījumā  ministre nolēma, ka ministrija pēc savas izvēles uzaicinās šajā neformālajā domnīcā sev vēlamos cilvēkus. Domnīca apspriedās, un tapa jaunais modelis. Savā ziņā līdzīgs vakcīnu iepirkuma plānam, vismaz mūsu [Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA)] un nozares darba devēju organizācijas – Latvijas Slimnīcu biedrības – ieskatā.
Kopīgā vēstulē ar Slimnīcu biedrību mēs ministrijai izklāstījām savus iebildumus un lūdzām konstatētos trūkumus novērst. Ministrija nesaprotamu iemeslu dēļ to negribēja darīt. Arī Pavļuta kungs, pārņemot no Viņķeles kundzes ministriju, šo modeli bez izmaiņām virzīja tālāk. Jāņem vērā, ka jaunais ministrs vispār pat nepieļāva, ka Viņķeles kundze kaut kādas kļūdas ir pieļāvusi, lai gan premjers pieprasīja viņas demisiju. Vēl vairāk – Pavļuta kungs vienā brīdī pat teica, ka turpinās viņas darbus. Tā rezultātā mēs kopā ar Slimnīcu biedrības priekšsēdētāju Jevgēņiju Kalēju bijām spiesti pirms 4. marta griezties ar atklātu vēstuli pie Saeimas deputātiem, lūdzot nepieļaut šādu bezatbildīgu rīcību. Iespējams, tā rezultātā valdība dokumenta pieņemšanu atlika. 

Kādi, jūsuprāt, ir galvenie šī modeļa trūkumi?

Pirmais: ir plānots samazināt māsu palīgu darba novērtējumu. Ja līdz šim, plānojot nozares atalgojuma sistēmas pārmaiņas, tika paredzēts, ka māsu palīgiem atalgojuma koeficients ir 40% no vidējās ārsta darba samaksas (māsām ir 60% no ārstu vidējās darba samaksas), tad jaunā modeļa autori ir iecerējuši šo koeficientu samazināt uz 29%. Kāds tam ir pamatojums, nav skaidrs. Vai mums ir par daudz māsu palīgu? Tieši pretēji – pandēmija ir pierādījusi, ka viņu stipri trūkst. Kāpēc domnīca nolēma, ka tieši mazāk atalgotais posms būtu jāpadara par vēl mazāk atalgotu – ļoti grūti saprast! 

Otrs būtiskākais jaunā modeļa trūkums ir tas, ka darba samaksas mainīgajā daļā neietilpst Darba likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās piemaksas – par virsstundu darbu, nakts darbu utt. Jautājums: kā var diskriminēt ārstniecības personas, tām atņemot vispārējā darba likumdošanā paredzētās tiesības?! Pēc mūsu atkārtotiem lūgumiem šo trūkumu novērst mums beigās mutiski un pusoficiāli mēģināja skaidrot, ka tās taču ir obligātās piemaksas, tās nav īpaši jānorāda... Nekādas izmaiņas dokumentā tā arī netika veiktas. Un mūsu daudzus gadus ilgā pieredze liecina: ja no ministrijas ir šāda attieksme, tad, visticamāk, atkal tiek gatavota kāda liela cūcība!

Trešā lieta – birokrātijas pieaugums. Saskaņā ar VM ieceri no 2021. gada 1. janvāra, tātad ar atpakaļejošu datumu, ir jāsāk pārskatīt ārstu un medicīnas māsu amatu pienākumus ''atbilstoši informatīvajā ziņojumā definētajam ārstu un māsu pilna laika ekvivalentam''. Tas ir absurds uzstādījums – ar atpakaļejošu datumu līgumā būtu jāieraksta, ka slimnīcu vadībai šajā tik ļoti saspringtajā laikā, kad ar pārcilvēciskiem spēkiem jātiek galā gan ar Covid-19, gan ar visām pārējām problēmām veselības aprūpē, būtu jāsāk sīki izvērtēt katru darbinieku. Kā vārdā? Tas ir pilnīgs murgs! Nenormāla un neattaisnojama birokrātija!

Tāpēc mēs ar Kalēja kungu panācām, ka jautājums par medicīnas darbinieku jauno darba samaksas modeli pagaidām netiek skatīts valdībā. Bet ir liela neskaidrība: kas būs tālāk? Jo Pavļuta kungs ar mums nesarunājas. 

Cieši saistīta ar mediķu algu jautājumu ir arī t. s Eiropas Atjaunošanas un noturības mehānisma Latvijas investīciju plāna veselības sadaļa. Pret šo daudz kritizēto plānu iebildumus izteica arī LVSADA. Kādi tie bija?

Pavļuta kungs acīmredzot ir tik aizņemts, ka viņam nebija laika ielūkoties, ko viņa vadītie ierēdņi ir sagatavojuši kā plāna veselības komponentes priekšlikumus. Trūkumus nācās konstatēt arodbiedrībai. Izrādījās, VM ir paredzējusi, ka trīs gadu laikā papildus budžetā ir nepieciešami 183 miljoni eiro darba samaksai veselības aprūpes darbiniekiem. Ja šogad šis papildu finansējums nodrošina darba samaksas pieaugumu atbilstoši Veselības aprūpes finansēšanas likumam, tad turpmākajos divos gados tas kļūst par daļu no bāzes finansējuma un tālāku darba samaksas pieaugumu vairs nenodrošina. Tad ir jautājums: vai ir nolemts pēc šī gada apstāties un turpmāk par cilvēkresursu stiprināšanu veselības aprūpē vairs nerūpēties? Eiropas Komisijas (EK) ieteikumi Latvijai ir tieši pretēji: nodrošināt nozarei papildu finansējumu un papildu cilvēku resursus.

Jautājums: kāpēc VM ir nolēmusi no nākamā gada apstādināt veselības aprūpes darbinieku  darba samaksas pieaugumu, neraugoties uz to, ka to paredz arī pašas izstrādātais jaunais atalgojuma modelis? Mēs tādēļ rosinājām jautājumu par tālāko darba samaksas pieaugumu nozarē steidzami apspriest trīspusējā sociālo partneru sanāksmes formātā, taču arī par šo ierosinājumu no VM neesam saņēmuši nekādu atbildi. 

Kā jūs komentētu ES Atjaunošanas fonda investīciju plāna veselības sadaļā definēto mērķi panākt ''integrētu veselības aprūpes pakalpojumu koncentrāciju cilvēkresursu pieejamības vietās'' jeb trīs universitāšu un septiņu reģionālo slimnīcu stiprināšanu? Un kur tad paliek Latvijas lauki? Tas taču ir klajā pretrunā ar vienu no it kā galvenajiem tā paša plāna virzieniem: mazināt reģionālo nevienlīdzību. 

Es pilnīgi jums piekrītu šī skaistā teikuma atšifrējumā! Tas nozīmē, ka VM nevis rūpēsies par to, lai reģionos būtu vienlīdzīgi pieejama veselības aprūpe, ko nodrošinātu adekvāti cilvēkresursi, bet to, ka pacientiem nāksies braukt uz nosauktajām lielajām slimnīcām. Tas tik tiešām nesaskan ar EK nostādni, ka ir jānodrošina līdzvērtīga veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība visā Latvijas teritorijā. 

Vai tad Covid-19 pandēmija nav likusi aizdomāties, ka līdz šim piekoptā centralizācijas politika ir bijusi aplama kaut vai no epidemioloģiskās drošības viedokļa?

Pilnīgi piekrītu! Par to ir bijuši arī starptautiski komentāri attiecībā uz Vācijas pieredzi. Tieši fakts, ka Vācijai bija salīdzinoši liels slimnīcu skaits pret iedzīvotāju skaitu, turklāt pilnvērtīgu slimnīcu ar intensīvās terapijas nodaļām, profesionālu personālu un nepieciešamajām tehnoloģijām, ļāva Vācijai nodrošināt krietni mazāku Covid-19 pacientu mirstību nekā daudzās citās valstīs. Pie Vācijas saslimstības līmeņa kumulatīvais mirstības rādītājs ir viens no zemākajiem Eiropā. 

Es pieļauju, ka VM jums oponētu, ka Vācijā, redz, ierobežojumi bija stingrāki nekā Latvijā. Valdības sēdēs nemitīgi parādās tendence visu akcentu cīņā ar Covid-19 likt uz epidemioloģiskajiem ierobežojumiem. Arī valdību konsultējošie epidemiologi ar Juriju Perevoščikova kungu priekšgalā nemitīgi runā par ierobežojumu pastiprināšanas nepieciešamību. Vai šī vienvirziena pieeja, jūsuprāt, ir pareiza?

Šim jautājumam ir divi aspekti. Pirmais: cik lielā mērā ir kopējama citu valstu pieredze? Te ir jābūt uzmanīgiem, jo, kā atzina arī profesors Uga Dumpis, dažādu valstu pieeju salīdzināšana Covid-19 apkarošanā ir ļoti sarežģīts uzdevums. Ja mēs palūkotos bez dziļākas analīzes, tad, piemēram, tā pati ierobežojumu ziņā ļoti liberālā Zviedrija saskaņā ar jaunākajiem Worldometer datiem ir ar zemākiem kumulatīvās mirstības rādītājiem nekā daudzas Eiropas valstis, kur ir bijuši ļoti stingri ierobežojumi. Vācijai gan ir vēl labāki rādītāji nekā Zviedrijai, bet tādām valstīm kā Lielbritānija, Itālija, Spānija, Beļģija ir sliktāki mirstības rādītāji nekā zviedriem. Protams, tas nenozīmē, ka mums Latvijā būtu jākopē Zviedrijas pieeja un nekavējoties ierobežojumi jāmīkstina. Bet nevar arī zviedriem pārmest to, ka viņi ir demagogi un antihumānisti.  

Otrs aspekts: pasākumu zinātniskā pamatotība. Viens no stratēģijas stūrakmeņiem ir distancēšanās. Vienlaikus ir jāskatās uz procesiem valstī kopumā un, pieņemot lēmumus, nedrīkst balstīties tikai uz epidemioloģiskajiem kritērijiem. Francijā ir nācis klajā pētījums par divkāršu pusaudžu pašnāvības riska palielināšanos pandēmijas laikā, kas ir ļoti nopietns signāls. Tāpēc ir jāskatās, cik spēkā esošie distancēšanās ierobežojumi patiešām ir balstīti uz zinātniskajiem pierādījumiem. PVO saka, ka minimālais attālums starp cilvēkiem drīkst būt viens metrs. Vairumā valstu tomēr ir spēkā pusotrs metrs vai divi metri, jo metrs šķiet par maz. Labi, lai būtu divi metri! Bet, runājot par atļauto cilvēku skaitu tirdzniecības vietās, – sākotnēji bija atļauti 15 kvadrātmetri uz cilvēku, tad to palielināja jau uz 25 kvadrātmetriem. Nekāda zinātniska pamatojuma tam nebija. Kā atzina [Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs Jānis] Endziņa kungs, ministri vienkārši empīriski pavērtēja: nu, skaitlis 25, tas izklausās labi! Tā tas tika akceptēts un ir spēkā, kaut gan tiek kritizēts, jo stipri sarežģī dzīvi gan tirgotājiem, gan pircējiem. Un jautājums, cik ilgi cilvēki var dzīvot bez iespējas nopirkt, piemēram, bikses. Tas nav ilgtermiņa risinājums.

Ja nu mēs gribam kaut ko zinātniski pamatoti padarīt stingrāku, tad, pirmkārt, būtu jāķeras pie robežas šķērsošanas nosacījumiem. Varam pamācīties no Taivānas vai Lielbritānijas pieredzes, kurās iebraucot ir ieviesta obligātā 10 dienu karantīna viesnīcā policijas uzraudzībā. Jautājums – kurš par to maksā? Te varētu būt atšķirīga pieeja atkarībā no tā, vai tas, kurš tiek karantinēts, ir Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs vai ārzemnieks. Bet šāds pasākums būtu absolūti nepieciešams, lai ierobežotu vīrusa importu. Nevar īsti saprast, kāpēc valdība ar to kavējas, jo Perevoščikova kunga sniegtā informācija liecina, ka pēdējās divās nedēļās ir dubultojies importēto Covid-19 gadījumu skaits. Turklāt ar lipīgajiem, ar Lielbritānijas un Ugandas paveidiem. Bet mūsu robeža joprojām ir kā caurstaigājama sēta. Kāpēc tā, nav skaidrs!  

Top komentāri

Itamars Toledano
Visi Ķerim ir atbildīgi, tikai pats nē. Šis tips pēc rūdīta noziedznieka un nelieša izskatās, un liela nelaime, ja tāds nokļūst ārsta amatā, jo ārsta pašam VAJAGA.
Priekulis
P
Keri, sēdēt, pie kājas, atnes bummbiņu.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē