Cik nopietni mums šajā starpvēlēšanu periodā jāskatās uz to, kas notiek partijā Saskaņa, kas nule kongresā nomainīja vadību un sašķēlās, aizejot Daugavpils un, iespējams, arī Rēzeknes mēriem? Vai neizskatās, ka Saskaņa tomēr necenšas nosēdēt uz diviem krēsliem, no vienas puses, nosodot Krieviju kā agresorvalsti, no otras puses, īpaši nemudinot savu vēlētāju iziet no komforta zonas citos jautājumos?
Es uzreiz nevaru pateikt par jušanos komfortabli un divējādo dabu, jo Saskaņa šobrīd faktiski tādā nacionālajā līmenī ir ārpus spēles. Tas ir viens. Un otrs ir, ka mūsu priekšstatu par Saskaņas politiku šobrīd veido divu pilsētu mēri, kuri acīmredzami neiet kopsolī ar Saskaņas politisko pamatstraumi – viens ir paziņojis par izstāšanos no partijas, otra izslēgšana tiks vērtēta (runa ir attiecīgi par Daugavpils mēru Andreju Elksniņu un Rēzeknes mēru Aleksandru Bartaševiču – red.). Līdz ar to par to sēdēšanu uz diviem krēsliem tīri praktiskā līmenī nezinu. Teorētiski skatoties uz šo visu, es domāju, Saskaņa ir kopumā izdarījusi izvēli par labu sev pietiekami labi pazīstamajai, mērenajai līnijai. Jo Saskaņa vienmēr šajā austrumslāvu blokā ir bijis tas mērenais spēks, kas šķietami ir pieņemamāks un ir pievilcīgāks arī latviešiem (pieņemamāks, ne jau tā, ka ir pavisam pieņemams) nekā [Latvijas Krievu savienības līdere Tatjana] Ždanoka vai tagad [partijas Stabilitātei! līderis Aleksejs] Rosļikovs. Par to, manuprāt, liecina Elksniņa aiziešana un Bartaševiča kritizēšana.
Jūs nepieļaujat, ka tas ir uzspēlēts? Tāda fiktīvā laulības šķiršana?
Nē, nu šitā mēs varam aizrakties līdz zemeslodes kodolam. Kas to lai zina. Turklāt ir jāatceras, ka ir jau bijuši dažnedažādi attiecību modeļi – dzīve atsevišķi, dzīve kopā PCTVL laikos, tā ka tas viss jau ir kādreiz bijis. Un tas, ka šobrīd katrs aiziet atsevišķi, neliecina neko, kas būs pēc četriem vai pēc astoņiem gadiem.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 1. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!