Vēsture Dienā: Lakstīgalu nakts
1995. gada pavasarī SestDiena atgādināja, ka ne viss ir naudā mērāms un ka dusmīga stāvēšana piketā pie aizslēgtas bankas, kurā zuduši tavi ietaupījumi, nav latvieša vienīgā eksistences forma laikā, kad viss plaukst un zied. Raksts Birzī pogā lakstīgala apcerēja mazā dziedoņa lomu latviešu kultūrā, secinot: ''Kas reiz ziedoņa naktī dzirdējis lakstīgalu, tas to neaizmirsīs nekad. Protams, ne jau lakstīgalu, bet daiļo meiteni, ar kuru kopā aizvadīta lakstīgalu nakts. Un meitene pēc šādas nakts mierīgi dzīvos atlikušo mūžu, zinādama, ka ir kāds, kas viņu vienmēr – arī tad, kad viņa jau būs krunkaina veča, – atcerēsies jaunu un daiļu kā tonakt, ja vien nenomirs žēlabās (..). Atcerēsies arī tad, ja meitene nemaz tik daiļa nebūs bijusi. Tāpēc drošības labad meitene cenšas piedzīvot vairākas lakstīgalu naktis, lai ilgāk paliktu ļaužu piemiņā, atšķirībā no zēniem, kam jau pēc pirmās nakts zem ievu krūma jāiet armijā, jāmācās dzert un dziedāt skumjās dziesmas par lakstīgalām un zudušu mīlu.