Kad lidojums finišē, kājas ļimst, galva mazliet griežas. "Adrenalīns liek manīt," saka mans tandēma pilots Dzintars Reiniks. Pēc tam, mājiniekiem lepni rādot uzņemto video lidojuma laikā, izrādās, ka to brīdi, kad nobijos no sašūpošanas, nemaz nevar manīt. Man sejā visu lidojuma laiku mazliet krampjains smaids, pārsteiguma un sajūsmas izteiksme, vējš matos un nemitīgi izsaucieni: "Ak, cik skaisti, es lidoju...." Ja kāds šaubās un aizbildinās ar bailēm no augstuma, tad atzīšos, ka man arī bieži vien, stāvot uz skatu torņa platformas, mazliet kņudina pakrūtē. Paraplānus līdz šim vairāk biju redzējusi ārzemēs, kad kalnainos apvidos tie gluži kā spāres lidinājās ielejās.
Kā lido Latvijā
Redzot paraplānus ielejās starp kalniem, liekas, ka tas ir vienkārši – ieskrienas, lec, un lidojums var sākties. "Nekāda sakara ar lēkšanu. Ieskrienas un sāk lidot, precīzāk, planēt," precizē Normunds Pakulis.
Paraplanierisms kā sporta un izklaides veids aizsākās XX gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, kad franču alpīnisti ar speciālas konstrukcijas izpletņiem sāka lidot no kalniem. Radās nosaukums – parapente, paraglider. Latvijā kalnu nav, bet lidot gribas. Kā tikt gaisā? Lai atceramies stāstu par Priekuļu Ikaru, kurš sev darināja spārnus un tad no kūtsaugšas lēca, pagūstot tik dažas reizes savicināt tos.
Mūsdienās tikt augšā var ar vinčas palīdzību. Pilots pilnā ekipējumā tiek piekabināts pie vinčas auklas un ar mašīnas, kas ekipēta ar speciālu vinču, palīdzību tiek uzvilkts vismaz līdz 300 metru augstumam. Startā vajag paskriet 10–15 metru. Tad pilots atbrīvojas no vinčas un sāk planējumu augšupejošās gaisa plūsmās, kuras var uznest paraplānu ar visu pilotu līdz pat mākoņiem, kur kondensējas mitrums. Šis augstums ir atkarīgs no temperatūras un gaisa mitruma, tas var būt līdz pat 2,5 kilometriem. Automašīnas ar vinču, kas ievelk paraplānu, ceļam jābūt pietiekami garam, bez šķēršļiem un kokiem. Vislabākā vieta šim pasākumam – lidlauku skrejceļi. Augšup var pacelties arī ar motora un propellera palīdzību. Sanāk tāds kā Karlsona, kurš lidoja ar propelleru, variants, vienīgi motora radītais troksnis, kas ir skaļš, mazina lidojuma burvību. Pacelties augšup var arī, kā celtspēku izmantojot gaisa plūsmu, kad vējš atsitas pret šķērsli un paceļ paraplānu augšā. Tas iespējams pie stāvkrasta Jūrkalnē vai pie Aizkraukles pilskalna. Šajā gadījumā gaisa plūsma, kas atspiežas pret stāvkrastu vai pilskalnu, veido šajā zonā celtspēku. Kamēr pūš pareiza virziena un stipruma vējš, tikmēr paraplāna pilots var atrasties gaisā. Jūrkalnē pie īpaši labvēlīga vēja virziena ir iespējams aizlidot līdz pat Pāvilostai un atpakaļ.
Popularitāte un mode
Ja vērtē no LPF, kas ir juridiskā persona un Latvijā koordinē gan licencēšanu, gan pilotu uzraudzību, skatu punkta, tad lidot cilvēki grib. Paraplanieristu apmācību Latvijā veic divas skolas – Adrenalīns Rīgā un Ultra Daugavpilī. Federācija savā pastāvēšanas vēsturē izsniegusi gandrīz 500 pilotu licenču. Viens no federācijas uzdevumiem ir arī organizēt sacensības. Jūlijā pat vienās brīvdienās notiek vairākas sacensības – motoparaplanieristu sacensības Cēsīs Chill un Fly festivāls. Covid-19 dēļ XC kausa sacensības, kas citu gadu notiek visu sezonu sešos posmos, šogad notiek tikai vienu reizi – pirmais un noslēdzošais posms plānots vienā reizē.
Paraplanierisms, precīzāk, lidojums tandēmā ar instruktoru, pēdējā laikā ir modē kā izklaides veids. No agra pavasara līdz vēlam rudenim interesenti dzimšanas dienu vai kādu citu svētku laikā, vecpuišu vai vecmeitu ballīšu noskaņā vai vienkārši tāpat – sava prieka pēc, var palidot, gūstot adrenalīnu un emocijas. Sezonā lidojumi notiek, kad vien ir piemēroti laika apstākļi, nelīst un kad vēja ātrums nav vairāk par sešiem metriem sekundē.
Lidot tandēmā ar instruktoru var jebkurš, bez īpašas sagatavošanās. Pilotam lidot tandēmā ir grūtāk nekā solo, tāpēc ne visi piloti to dara un ne visi to drīkst darīt. Pilots, kuram nav pieredzes, var nepareizi izvērtēt laika apstākļus – vēja stiprumu un virzienu, tāpēc, pirms izvēlēties, kam uzticēties, jāpārliecinās par pilota licenci.
Lidojumā pasažiera krēsls un pilota iekares sistēma ir savienoti vienā veselumā. Svara ierobežojumu praktiski nav, jo var atrast dažādus variantus. Lielā paraplāna celtspēja ir 230 kilogramu. Startējot paraplāns guļ izklāts aizmugurē uz zemes. Pilotu un pasažieri piekabina pie vinčas auklas, un ar mašīnas, kas ekipēta ar speciālu vinču, palīdzību ievelk tandēmu līdz 450 metru augstumam. Pasažierim startā vajag paskriet 10–15 metru, bezvējā varbūt mazliet vairāk. Gaisā, kad sasniegts pietiekams augstums, pilots atvieno trosi un sākas planējums brīvajā lidojumā. Lidojums ilgst apmēram 6–15 minūtes – atkarībā no laika apstākļiem. Lidot var arī bērni, ne tikai pieaugušie.
Lidojumā tiek izmantotas termālās gaisa plūsmas. Plūsma ceļas, vienā punktā sāk kondensēties un pārvēršas mākonī. Ielidošana mākonī oficiāli nav atļauta. Ja mākoņi ir 2,5 kilometru augstumā, tad arī līdz tiem var lidot. Lidojumu visbiežāk piloti veic pa vējam, jo tā var nolidot tālāku distanci. Visvieglāk lidot kalnos, jo tur to var viegli izrēķināt silto plūsmu atraušanās vietas – kalnu grēda, nogāze, no kuras siltums atstaro un iet uz augšu, plūsmas var atrast vienu pēc otras.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 6. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!