Tiekamies Baibas un viņas vīra, japāņu arhitekta Reidži Kobayashi abu mājīgi iekārtotajā kopīgajā telpā dzīvei un darbam. Jumta stāva dzīvoklī centrālo vietu ieņem milzīgs darba galds, pie kura abi radoši strādā katrs savā pusē. Te valda mājīga, harmoniska un viesmīlīgi silta ziemas noskaņa ar svētku lampiņu virtenēm un svecēm. “Man patīk tas, ka varu strādāt kaut no gultas, jo mūsu klimats no oktobra līdz aprīlim ir pelēks, dubļi un tumsa. (Smejas.) Baiba ir modes dizainere ar starptautisku pieredzi, un viņa pārliecināta, ka mode var būt bizness arī Latvijā.
Japāņu kimono latviskā versija
2021. gadā Baiba saņēma Latvijas Modes gada balvu par labāko ilgtspējīgāko modes zīmolu. “Biju viena no pirmajām modes dizainerēm, kas par to sāka runāt Latvijā. Tad tas vēl nebija tik trendy kā tagad, un citi par to iesmēja. Tagad tas pēkšņi ir modē un visi par to runā.”
Baibas princips modes dizainā ir zero-waste jeb nulles atlikums, izmantojot īpašu ģeometrisku piegriešanas metodi, kas palīdz izvairīties no auduma atgriezumiem. “Maniem radītajiem apģērbiem ir vienkāršas taisnstūra piegrieztnes un minimāli auduma pārpalikumi, ko pēc tam izmantoju matu lentēm un citur. Šīs idejas mani fascinē – kā maksimāli izmantot materiālus, lai nekas neietu zudumā. Kādreiz mūsu vecvecmammas tā darīja, kad pašas uz stellēm auda audumus un izmantoja apģērbam visu noausto gabalu.”
Jaunums Baibas kolekcijā ir dabīgā zīda kimono. Dizainere stilizējusi japāņu kimono, veidojot savu versiju no “Mulberry” zīda. “Pēdējā laikā no modes dizaina pamazām pāreju uz dzīvesstila dizainu no zīda – kimono, naktskrekli, gultasveļa. Kad pati sāku gulēt uz sava dizaina zīda spilvendrānas, ir pavisam cita sajūta.”
Kā top Baibas kimono? “Zīmēju mazu piegrieztni uz papīra mērogā 1:10. Tie ir taisni auduma gabali, paliek pāri tikai trīsstūris kakla izgriezumam, ko japāņu klasiskajā kimono atloka. Zīda auduma atgriezumus izmantoju matu lentēm un gumijām. Tāpat kā klasiskajam japāņu kimono piedurkņu platos galos atstāju vaļā. To man Reidži ieteica – kad sieviete iet, lai vējš pūš cauri. Klasiskajam kimono piedurknes ir garākas, un tām priekšdaļas apakša ir aizšūta. Tas veido piedurkni–kabatu, kur japānietes ieliek telefonu vai maciņu. Mana kimono versija ir modernizēta.”
Dabai un ķermenim draudzīgi materiāli
Baiba īpaši piedomā par ilgtspējīgu audumu izvēli savām apģērbu kolekcijām. “Izmantoju kupro – pārstrādātu kokvilnu ar celulozi, kas ir dabīgs un ekoloģisks materiāls. Tā ražošanā patērēts mazāk ūdens, jo tas tiek pārstrādāts no kokvilnas. Pēc sajūtas kupro līdzinās zīdam ar smalku, zīdainu šķiedru, bet ir vieglāk kopjams un lētāks, Salīdzinot ar zīdu, tas ir augu izcelsmes produkts.”
Viens no iemesliem, kas pamudināja izvēlēties tikai dabīgus un ilgtspējīgus audumus, ir Baibas alerģija per sintētiku. “Lūzuma punkts iestājās, kad sapratu, ka pati vairs nejutos labi sintētiskā apģērbā. It īpaši tas attiecas uz apakšveļu, kas ir problemātiski. Tāpēc pamazām sāku strādāt arī pie apakšveļas kolekcijas no dabīgiem materiāliem. Pārsvarā valkāju tikai sava dizaina apģērbus no dabīgiem audumiem. Man vispār ir maza garderobe, jo ar mazāk lietām ir vieglāk dzīvot. Arī ceļojumos dodos tikai ar vienu mugursomu – tas arī ir ilgtspējīgi. Nav jāstiepj lielie čemodāni ar drēbēm. Paņemu līdzi trīs komplektus, kurus ceļojuma laikā var izmazgāt.”
Pārstrādāti audumi un citas videi draudzīgas alternatīvas samazina apģērbu ražošanas kaitīgo ietekmi uz vidi. Modes industrija rada ap desmit procentiem no pasaules oglekļa emisijām, kas saasina vides krīzi. “Par apģērbu ilgtspējību – cilvēki bieži vien neiedziļinās un nesaprot, ko viņi pērk. Man tas viss interesē, un esmu daudz to pētījusi. Plānoju aizbraukt uz Indiju atpūsties un vienlaikus paskatīties audumus. Indiešiem ir erī zīds, kura ražošanā zīdtārpiņi tiek atdalīti un paliek dzīvi, līdz ar to process ir saudzīgāks. Es pati esmu veģetāriete un cenšos ievērot zaļo dzīvesveidu. Tāpēc strādāju ar kupro, tencel un liocel, kas ir alternatīvie, vegānie zīda audumi. Audumiem, kurus izvēlos, ir arī eko sertifikāti. Ļoti labs materiāls ir jaunvilna, kas ir plānāka, maigāka par vilnu un neburzās. Vienu no maniem klasiskā dizaina kleitas modeļiem–bestselleriem no jaunvilnas iecienījušas diplomātu dāmas, kas ceļo pa pasauli.”
Saudzīgai matu veidošanai
Bestsellers Baibas kolekcijā ir dizaineres patentēts matu rullis–lokotājs no zīda. “Ideja par matiem draudzīgu matu rulli radās no tā, ka pašai nepatīk veidot un dedzināt matus ar lokšķērēm. Meklēju veidus, kā veselīgāk dzīvot un saudzēt arī matus. Zīmola “Kobayashi Design” matu rullis ir no zīda auduma ar mīkstu pildījumu un sasienamu banti. To viegli ir iepīt nedaudz mitros matos un atstāt uz pāris stundām. Ar to var gulēt arī pa nakti, un, to izņemot, veidojas dabīgas matu lokas un mati netiek bojāti. Līdzīgi matu ruļļi pasaulē ir pieejami, bet man ir savs dizains un garie ruļļi īpaši piemēroti garākiem matiem. Ir arī mazie zīda rullīši mazām meitenēm. Tad abas – mamma ar meitu – var iepīt matos vienādas krāsas matu ruļļus. Tas ir mans “karstais pīrādziņš”, īpaši pieprasīts kā svētku dāvana un jaunajām māmiņām, kam nav laika veidot matus, to ērti paņemt līdzi arī ceļojumos. Piedomāju arī par ekoloģisku iepakojumu – zīda rullis komplektā ar zīda matu gumijām ir iesaiņots otrreizēji pārstrādātā papīra kastītē.”
Baiba ir izpētījusi savas ģimenes saknes un turpina ģimenes tradīcijas. “Manai vecvecmammai Jelgavā piederēja zīda šūšanas darbnīca, kur viņa pati strādāja kā dizainere, ar roku zīmēja musturus un darbinieces izšuva uz rāmja nostieptu zīda audumu. Izrādās, ka Latvijā toreiz arī ražoja zīdu. Pēc arhīviem gan nezinu, vai mana vecvecmamma zīdu pirka Rīgā vai pasūtīja no ārzemēm. Savukārt vecvectēvam, viņas vīram, piederēja desu cehs. Es savā radošajā darbībā esmu apvienojusi abu nodarbošanos. Manu zīda matu rulli–lokotāju Reidži nosauca par zīda desu. (Smejas.) Principā process ir līdzīgs abu ražošanā, tikai manējās ir no zīda un pildītas ar pārstrādātu un ilgtspējīgu materiālu.”
Modes dizains ar arhitekta pieeju
Sekot modes tendencēm Baibai vairs nav tik interesanti. “Man interesē lietas, kas nododamas tālāk vairākām paaudzēm, piemēram, kimono, ja to rūpīgi valkā un kopj. Un man interesē versatile apģērbi–transformeri ar pārveidojamu dizainu, ko var dažādi valkāt un dažādos veidos sasiet. No vienas kleitas var izdomāt vairākas variācijas, kā to valkāt. Pieeju dizainam ar arhitekta domāšanu, ar to biju aizrāvusies jau pirms satiku Reidži. Man patīk trīsdimensionāla maketa būvēšana un auduma drapēšana (kā senajiem grieķiem un romiešiem) uz manekena. Darba istaba man ir pilna ar manekeniem. Uzlieku audumu un skatos, kā to labāk sadrapēt, jo katram audumam ir atšķirīgs platums.”
Baibas radītie tērpi ir universāli, un viens modelis var derēt dažādiem izmēriem. “Tērpu piegrieztnes visbiežāk veidoju nevis tradicionāli pēc pamatpiegrieztnes kā savulaik studiju laikā mācīja, bet domāju uz papīra vai galda, vai arī kārtoju drapērijas uz manekena. Veidoju ģeometriskus dizainus, piemēram, viena trapeces piegriezuma kleita slīpā diegā der visiem izmēriem, sākot no XS līdz L. Kimono gan nekad lielāku izmēru par L netaisu, jo uzskatu, ka sievietei ir jāsaņemas un jātur sevi formā. Tā ir, jo nevaru garantēt, ka uz lielāka izmēra tērps izskatīsies labi. Tā ir mana kā dizaineres atbildība.”
Baibas kolekcijā ir arī oriģinālas platformas kurpes ar pašas veidotu dizainu. “Dizainu veidoju pati, bet process ir sarežģīts – tās tiek ražotas uz pasūtījumu tepat Latvijā, pie viena kurpju pāra izveides strādā trīs meistari. Platformai ir izmantots bērzs, dabīgajai ādai izmantotas nevis ķīmiskas, bet dārzeņu krāsas (vegetable tanned). Man interesē apavi kā mākslas darbs, šo modeli aizsūtīju popdīvai Lady Gaga, viņa ar tām nofotografējās japāņu “Vogue” izdevumam, diemžēl tieši šo fotogrāfiju neizvēlējās un to nedrīkst publicēt.”
Ķīnas pieredze
Pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā Baiba sešus gadus dzīvoja Šanhajā, kur strādāja par modes dizaina pasniedzēju starptautiskā augstskolā – Rafles Dizaina institūtā. Ko devusi Ķīnas pieredze? “Strādāju privātā augstskolā, kur mācīties varēja atļauties tikai turīgu vecāku bērni. Mani pārsteidza tas, cik maz viņi domāja par ilgtspējīgu modi. Ķīnā mainījās mana pārliecība par modi un ļoti uztrauca arī vides piesārņojums. Dzīvojot Šanhajā, katru rītu skatījos nevis laika prognozi, bet gan gaisa piesārņojuma līmeni, smogs tur bija milzīgs.”
Pēc atgriešanās Latvijā Baiba ar savām tērpu kolekcijām brauca uz modes mesēm Parīzē, Tokijā un Šanhajā pēc jauniem pasūtījumiem. “Diemžēl dažreiz nācās saskarties arī ar krāpšanu un negodīgiem aģentiem. Par piegādātajiem tērpiem nesamaksāja gan veikali, gan aģenti. Varbūt nebija īstie cilvēki. Tad sev godīgi pajautāju – vai tiešām to gribu un man to vajag? Arī uzcenojumi lielajos veikalos, piemēram, Tokijā, ir milzīgi – ap 300 procentiem. Zinu, kāda maniem apģērbiem ir pašizmaksa, kāda ir mana peļņa un cik nesamērīga cena jāmaksā klientam. Protams, ja kāds modelis vai visa kolekcija veiksmīgi tiek pārdota, var labi nopelnīt. Bet pazīstu arī dizainerus, kuri, ieguldot šajā biznesā, ir zaudējuši visu. Tāpēc vēlos būt pati sev saimniece, man ir ģimenes uzņēmums ar ārpakalpojumiem, sadarbojos ar apģērbu ražotnēm Rīgā un ārpus Latvijas. Tagad veidoju tikai kapsulas kolekciju ar dažiem transformējamiem pamatmodeļiem, kurus piedāvāju no dažādiem audumiem un dažādās krāsās. Cenšos neražot pārāk daudz, lai nav lieki apģērbu uzkrājumi un pārpalikumi. Pēdējos gados pēc pasūtījuma individuāli vairs nešuju, mana dizaina apģērbi un aksesuāri nopērkami tikai internetveikalā un tos sūtu gan uz Eiropu, gan ASV un Austrāliju. Uz Ķīnu neko nesūtu, lai nekopē. Lai gan kopē visur, arī Latvijā, ar to es cīnos un sekoju līdzi. Mans zīmols “Kobayashi Design” ir reģistrēts Eiropas Savienībā. Vienīgi lieku laiku, enerģiju un resursus aizņem loģistikas pingpongs – sūtīšana un atgriešana. Ātrā mode ir izlutinājusi pircējus, kas sapērkas internetā un pieraduši pie bezmaksas atgriešanas. Arī tā ir ilgtspējīga domāšana un atbildīgāka iepirkšanās – nepirkt lieki, ja neesi pārliecināts, vai derēs un ir nepieciešams.”
Ātrās modes neglaimojošā būtība
Kādas ir nākotnes modes prognozes ilgtspējības virzienā? “Fast fashion jeb ātrās modes lielie ražotāji sola iet šajā virzienā. Tomēr neesmu tik optimistiska, ka lielie ražotāji atteiksies no savas peļņas. Ceru, ka jaunā paaudze vairāk pievērsīsies ilgtspējīgai modei. Par to ir jārunā un jāskaidro, tāpēc par ilgtspējīgo modi daudz stāstu arī savās lekcijās. Vairākas reizes gadā mani aicina kā vieslektori ārpus Latvijas, esmu piedalījusies dažādās konferencēs un biznesa forumā Šanhajā par šo tēmu. Lielākā ātrās modes problēma ir nevis produkcijas pārpalikumi, bet tās sadedzināšana, kas ir piesārņojums un neloģiska lietu kustība.”
Diemžēl apģērbu sadedzināšana ir ierasta lieta arī luksusa zīmolu vidū, kas iznīcina miljoniem vērtas nepārdotās preces, lai saglabātu ekskluzivitāti. “Maz tiek domāts par audumu atlikumiem, kas rodas pēc apģērbu piegriešanas. Par to arī stāstu lekcijās. Tekstila atkritumi sastāda aptuveni piecpadsmit procentu no apģērbu industrijas, kas tiek izmesti ārā. Tie ir četrpadsmit miljardi kvadrātmetru, kas var nosegt, piemēram, visu Igaunijas teritoriju. Tas ir ļoti daudz, un tie ir tikai atgriezumi. Tāpēc no ražotnēm, kur tiek šūti mani apģērbi, paņemu visus atgriezumus, kurus izlietoju aksesuāriem vai apģērbu detaļām.”
Mode ir bizness
Kā Baibai izdodas atrast jaunus klientus un reklamēt savu zīmolu? “Man pašai ļoti patīk nodarboties ar mārketingu. Papildus aizgāju mācīties uz “Nordea” skolu “Luminor” bankā un pusgada laikā apguvu biznesa pamatus jaunajiem uzņēmējiem. Tas bija ļoti vērtīgi. Latvijas Mākslas akadēmijā to nemāca, tur nodarbojāmies ar mākslu, varējām radoši izpausties un iztrakoties. Pēc kursiem sapratu, ka man jāražo nevis tas, ko es gribu, bet tas, ko cilvēki meklē un vēlas pirkt. Tā ir atslēga uz panākumiem. Iepirkt audumus kolekcijām – tās ir lielas izmaksas, viens zīda auduma baķis maksā vairākus tūkstošus eiro. Tā ir mana atbildība, vai spēšu to atmaksāt un nopelnīt. Man ir svarīgi apzināties, ka manis radītie apģērbi tiks nopirkti, nevis stāvēs noliktavā. Kaut ko uzšūt un cerēt, ka nu tik būs, – tā tas nedarbojas. Latvijas Mākslas akadēmijā mums neiemācīja pašu galveno, ka mode ir bizness un ar to var pelnīt naudu. Kad mācīju studentus Šanhajā, viņiem programmā bija arī modes mārketings, un liela daļa, absolvējot modes augstskolu, kļuva par starptautiski veiksmīgiem modes dizaineriem. Kad man nebija lekcijas, pati gāju mācīties pie kolēģiem, piemēram, pie japāņu pasniedzēja apguvu audumu drapēšanu.”
Baiba vienmēr pati meklējusi iespējas piedalīties dažādos jauno modes dizaineru konkursos – Islandē, Francijā, Itālijā. “Mākslas akadēmijas studiju laikā ieguvu pieredzi Itālijā, pastrādājot apakšveļas kompānijā “Intimissimi”, kur zīmēju kolekcijas paraugus. Daļa no maniem zīmētajiem apakšveļas modeļiem aizgāja uz ražošanu. Tā bija vērtīga pieredze, kas man noderēs, izstrādājot sava dizaina apakšveļas līniju no ilgtspējīgiem materiāliem.”
Modes ilustrācija kā meditācija
Laiku pa laikam Baiba pasniedz modes zīmējuma studijas. “Plānoju pasniegt kursus onlainā, jo klātienē tas paņem ļoti daudz enerģijas. Man patīk pats mācīšanas process, apmācu arī praktikantus. Modes ilustrācija man ir kā meditācija un dārgs hobijs, ko laika trūkuma dēļ vien dažreiz varu atļauties. Esmu ļoti strikta un prasīga skolotāja, nekāda jaukā Baibiņa. (Smejas.) Uz modes zīmējumu kursiem pie manis dažkārt atnāk meitenes ar šampanieti un domā, ka būs izklaide. Uzskatu, ka zīmēšanai svarīga ir metode, tur nevajag talantu atšķirībā no gleznošanas. Tāpēc zīmēt var iemācīties jebkurš. Pie manis jau pirmajā nodarbībā students var uzzīmēt cilvēku. Attīstīt savu stilu var tikai tad, ja zini pamatus. Izveidojot savu mācīšanas metodi, saliku kopā to, ko mācījos Latvijā un Ķīnā. Ķīniešu studenti prot ļoti labi zīmēt, jo viņiem rakstība ir kā kaligrāfija. Tieši Ķīnā aizrāvos ar modes ilustrāciju un tušas zīmējumiem. Mani darbi tikuši izstādīti arī starptautiskās izstādēs, tostarp ASV, Lielbritānijā, Šanhajā un Tokijā. Manos nākotnes plānos ir izveidot mūsdienīgu modes ilustrāciju izstādi Latvijā.”
Radoši izaicinājumi un atradumi
Baibai kā māksliniecei ir radoša pieeja dažādām izlietotām lietām, ko citi met ārā. “Pēc vienām viesībām palika pāri austeru gliemežvāki. Man žēl kaut ko mest ārā, jo cenšos visu pārstrādāt un dot lietām jaunu dzīvi. Izdomāju no austeru čaulām izgatavot paliktņus gredzeniem. Apgleznoju tos ar perlamutru un zeltu, un tā izlietotā austeres čaula pārvēršas par dāvanu. Dizainera uzdevums ir izveidot funkcionālu produktu. Latvijā biežāk nodarbojas ar dekorēšanu, nevis domā par funkciju. Domāju, ka modes dizains ir starpkategorija starp arhitektu un funkcionālo dizaineru, nevis tikai vienkārši drēbnieks. Izdomāt jaunu veidu, formu vai materiālu salikumu – tur ir tas izaicinājums.”
Kopā ar savu vīru Reidži Baiba pavada laiku dažādās radošās meistardarbnīcās, lai apgūtu kaut ko jaunu un iemācītos darīt noderīgas lietas savām rokām. “Mēs ar Reidži uztaisījām paši savus traukus no keramikas kā senos laikos, kad visu darīja paši. Ir ļoti interesanti pašam kaut ko radīt savām rokām, man kā dizainerei tas ir svarīgi un sniedz baudu. Aizbraucām uz keramikas studiju pie mākslinieces Matildes netālu no Rundāles pils un trīs dienās izveidojām trīsdesmit piecus traukus – bļodas, krūzes, šķīvjus. Traukus veidojām ar rokām, lipinājām pa gabaliņiem bez virpas, tāpēc tie ir masīvi un ne tik simetriski. Pašiem trauki bija jāliek krāsnī un jāceļ ātrā, un pēc dedzināšanas krāsnī 300 grādu temperatūrā tie ieguva melnu krāsu. Tas ir fiziski smags process, bet to atsver sajūta, ka tu ēd no sava trauciņa. Kad kāds trauks saplīst, to salīmējam. Japāņiem ir speciāla mākslas tehnika kintsugi, ko izmanto keramikas vai porcelāna priekšmetu labošanai ar mērķi nevis noslēpt plaisas, bet gan tās smalki izcelt ar zelta pārklājumu.”
Baibas un Reidži kopīgs vaļasprieks ir apceļot Latviju. “Kad ceļojam ar mašīnu, dažreiz joka pēc ieskrienam kādā lauku second hand veikaliņā. Vienkārši, lai ceļojumā justos savādāk. Tur par dažiem eiro var atrast zelta vērtus eksemplārus – tradicionālus indiešu tērpus vai citas autentiskas lietas. Piemēram, Aizputes “humpalās” atradu ilgtspējīgu somiņu, kas pīta no Filipīnas tējas paciņām. Tas tā, vairāk izklaidei, dažreiz izsmējos līdz asarām šajos meklējumos. Tas arī ir svarīgi – mācēt pasmieties un neuztvert modi pārāk nopietni kā meaning of life jeb dzīves jēgu.”
Projektu atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild žurnāls UNA.