Raža šogad aukstā pavasara dēļ būs pašvaka, vadādams pa ābeļdārzu Paplakā, stāsta sidra darītavas Herbsts saimnieks Raimonds Štāls. Ābolu lasīšana vēl tikai priekšā, jo jāsagaida pirmās salnas. Sešus hektārus plašais dārzs ierīkots kolhoza laikā, bet pēc PSRS sabrukuma kļuvis nevienam nevajadzīgs un aizlaists. Kad Raimonds sāka taisīt sidru un saprata, ka ar paša ābelēm nepietiks, viņš šo dārzu paņēma nomā (lai gan nu jau plāno arī iegādāties), kopā ar draugiem iztīrīja, atkopa, iedeva otro elpu. Pats ar ģimeni no dzīvokļa Liepājā pārcēlās uz lauku sētu, kas mantota no tantes, netālu no Paplakas, bet Gramzdā ierīkoja sidra darītavu.
Ābolus savam dzērienam Raimonds vāc no dažādiem dārziem un savvaļā. «Meklējam tieši saldi rūgtus, tanīniem bagātus. ‘Lietuvas pepiņš’, lai gan tam ir augsts skābes līmenis, labi atbilst sidra ābolu kategorijai. No šķirnēm izmantojam arī ‘Antonovku’, ‘Bogatirj’, ‘Rudens svītraino’, cidonijas, aronijas. Bet mežāboli ir kā garšvielas, kas sidram iedod garšas nianses,» viņš saka un stāsta, kā braukā, meklē, garšo. Arī mežāboli katrā ābelē atšķiras, un katrs sidrinieks meklē savu mežābeļu dārzu. Raimonds atklājis, ka īpaša šo koku daudzveidība ir uz vecā Liepājas–Vaiņodes dzelzceļa uzbēruma, kas tagad ir zaļais dzelzceļš. «Esmu atradis vienu mežābeli, ko jau esmu nosaucis par Herbstu. Ja uztaisa sidru tikai no tā, sanāk perfekti, nekas vairs nav jāpievieno. Tikai no vienas ābolu šķirnes taisīts sidrs (single-variety) ir elites dzēriens.» Tiesa, lai sāktu kaut ko saprast no garšas notīm, jāiekožas daudzos sūros auglīšos. Sidriniekiem viena perfekta mežābele ir pretējā svaru kausā ar simt pārējām nogaršotajām.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 19. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00